Cilvēka tiesību konstitucionālais regulējums ārvalstīs
Konstitucionālās tiesības sastāv no materiālajām un procesuālajām tiesībām. Materiālās konstitucionālās tiesības iedalās 2 daļās:
valsts struktūra (konstitucionālie principi, institūcijas);
pamattiesības.
Ar procesuālajām tiesībām šajā gadījumā domāta konstitucionālā tiesa.
Konstitucionālo tiesību attīstība attiecībā uz abām šīm daļām ir stāsts par sekmīgu atbrīvošanos:
• par nacionālās valsts atbrīvošanos no ārvalstu kundzības,
• par tautas atbrīvošanos no valsts varas neierobežotas patvaļas,
• par indivīdu, sabiedrības grupu un mazākumtautību atbrīvošanos no valsts institūciju īstenotās diskriminācijas.
Cilvēktiesību attīstības vēsture nebūt nav aizsākusies ar 1215.gadā Anglijā pieņemto Magna Charta Liberatum (Lielā Brīvību Harta) kā parasti tiek uzskatīts.
Hronoloģisks cilvēktiesību attīstības atspoguļojums
Šis atspoguļojums ietver pirmos būtiskākos cilvēces centienus cilvēka cieņas un tiesību sfērā. Cilvēktiesību attīstības vēsture ir bijusi šķēršļu pilna. Daudzas tiesības, kas gadsimtu gaitā pēc garas un smagas cīņas tomēr piešķirtas, atkal tikušas atņemtas neiecietības periodu laikā.
Apņemšanās veidot labāku pasauli bija iemesls dažādu sabiedrību centieniem radīt cilvēktiesības. Seno Grieķiju un Romu (vergturu sabiedrības) daudzi cilvēki joprojām uzskata par visā rietumu pasaulē augstu vērtēto demokrātisko principu vienīgo pirmsākumu. Tomēr arī citas pirms un pēc tam pastāvējušās sabiedrības ir devušas būtisku ieguldījumu cilvēktiesību principu un demokrātisko ideālu attīstībā. Iespējams, ka par pašu pirmo cilvēktiesību radīšanas mēģinājuma izpausmi var uzskatīt Hammurapi kodeksu Babilonijā 1700. g. p.m.ē. Šis pirmais rakstītais likumu krājums ietvēra pantus, kas tiecās pasargāt indivīdus no patvaļīgas varas izmantošanas, aizsargāt vājos no spēcīgajiem.
Daudzas no zemāk uzskaitītajām nozīmīgajām deklarācijām ne vienmēr iekļāva visus cilvēkus. Piešķirtās cilvēktiesības bieži vien netika attiecinātas uz mazākuma grupām, kā, piemēram, sievietēm, melnādainajiem, ebrejiem un homoseksuāļiem. Piemēram, 1776. gadā pieņemtā ASV Neatkarības deklarācija cilvēktiesības neattiecināja uz vergiem. Parlamenta lēmums, kas aizliedza verdzību Lielbritānijā un tās impērijā, netika pieņemts līdz pat 1833. gadam. ASV dienvidu štatos verdzību atceļošā Atbrīvošanas proklamācija tika pieņemta tikai 1863. gadā. Lielbritānijā sievietēm vēlēšanu tiesību nebija līdz pat Tautas pārstāvniecības akta pieņemšanai 1928. gadā. Vācijā tas notika 1918. gadā, bet Austrijā – 1919. gadā. Jāatzīmē, ka būtiskākie panākumi cilvēktiesību jomā risinājās ārpus rietumu pasaules. Piemēram, Ziemeļamerikas irokēzu cilts sievietēm vēlēšanu tiesības bija jau ilgi pirms tam, kad Eiropas un ASV sievietes ieguva vēlēšanu tiesības.
Visprogresīvākie indivīdu, kultūru, reliģiju un nāciju sasniegumi pēdējo 2500 gadu laikā:
5. gadsimts p.m.ē. - Sofokla Antigonē individuālā cilvēciskā sirdsapziņa prevalē pār likumu. Tādējādi likuma jēdzienā tika ieviesta jauna dimensija, kas skāra indivīda tiesības.
4. gadsimts p.m.ē. - Platons attīstīja taisnības jēdzienu, bet viņa skolnieks Aristotelis – taisnīguma ideju.
3. gadsimts p.m.ē.- Meng-tsi (Meng-Tsu) apskatīja jautājumu par to, vai citi indivīdi ir mazsvarīgāki par karali. Gadsimtu vēlāk Sjen-tsi (Sien-Tsu) pauda atziņu, ka sabiedrības pastāvēšanu padara iespējamu tieši indivīda tiesības.
3. gadsimts - Seneka uzsvēra cilvēka dzīvības svētumu.
5. gadsimts - Kristietība pasludināja, ka visi cilvēki Radītāja priekšā ir vienlīdzīgi. Svētais Augustīns pauda uzskatu, ka sirdsapziņas brīvības vārdā taisnīgums ir svarīgāks par likumu. Korānā bija lasāma atziņa, ka būt cilvēkam nozīmē iemantot neapstrīdamu cieņu.
1215. gads - Garantējot indivīda tiesības un brīvības, nevainīgo personu tiesību aizstāvību, nodrošinot pārvietošanās brīvību un taisnīgumu, Lielā brīvības harta kļuva par aizsākumu visām mūsdienu cilvēktiesību deklarācijām. Lielās brīvības hartas 39. un 40. pants nosaka: 39. pants - Neviens brīvs cilvēks netiks apcietināts vai ieslodzīts, vai pasludināts ārpus likuma, vai izsūtīts trimdā, tā manta netiks atņemta, un viņš nekādā veidā netiks vajāts, mēs viņam neuzbruksim un nesūtīsim nevienu viņam uzbrukt, kā vienīgi saskaņā ar likumīgu viņa līdzcilvēku spriedumu vai valsts likumu. 40. pants - Mēs nevienam nepārdosim, neatteiksim un neliegsim tiesības vai taisnīgumu.
…
