Visā pasualē aizvien lielāku lomu tiesību sistēmā ieņem cilvēktiesības. To attīstība ir gājusi ļoti ilgu ceļu.
Valstīs ar demokrātisku politisko iekārtu liela nozīme ir tam, kā un cik lielā mērā tiek ievērotas vispārējās cilvēktiesības. “ Cilvēka tiesību kā valsts un starptautisko tiesību attīstība ir cieši saistīta ar visas sabiedrības un tās demokrātisko institūtu vēsturi.”1 Lielākā daļa cilvēktiesību pamatprincipu, kas pastāv demokrātiskā sabiedrībā, ir radušies un pastāv jau kopš senās sabiedrības laikiem. Laika gaitā cilvēktiesības ir attīstījušās un pilnveidojušās, tādēļ mūsdienās tās ir katras demokrātiskas valsts neatņemama sastāvdaļa.
20. gs cilvēktiesībām tika piešķirta pavisam cita kvalitāte. Par tām sāka runāt un spriest visas pasaules apmērā. Tā 1948. gada 10. Decembrī tika pieņemta ANO Ģenerālās Asamblejas Cilvēktiesību deklarācija, kas ir uzskatāma par galveno dokumentu cilvēktiesību jomā.
Valstī ir jābūt precīzai sistēmai, ar kuras palīdzību indivīds var aizstāvēt savas aizskartās cilvēktiesības, turklāt šai sistēmai ir jābūt brīvi pieejamai jebkurai iedzīvotāju kategorijai neatkarīgi no personas mantiskā vai sociālā stāvokļa un citiem faktoriem. Mehānismam jābūt pietiekami ātram un efektīvam, kā arī sabiedrībai ir jābūt informētai par to. Tādējādi ir nepieciešams, lai likumā vai citā tiesību aktā jau sākotnēji tiktu iestrādāts mehānisms tā iedarbināšanai un būtu pienācīgi apmācītas personas, kuru kompetencē ietilpst attiecīgā dokumenta īstenošana.
Sakāra ar to tika izveidotās vairākas cilvēktiesību aizsardzības sistēmas, kuram ir starptautiska nozīme. Tās tapšanas vēsture ir ļoti sena, taču vairākums sistēmas tika izveidotās pēc otra pasaules kara. Sistēmas apvieno vairāku valstu grupas un veido vienoto tiesību aizsardzības sistēmu.…
