1.Cilvēktiesību (turpmāk CT) pirmsākumi un avoti
Senākie CT avoti satopami antīkā laikmetā piem Vēdas, Babilionijas Hamurapi kodekss, Bībele, Korāns. Piem “Vecā derībā” tiesības uz dzīvību – “Tev nebūs nokaut”. Pirmie demokrātisko ideju principi meklējami sengrieķu un romiešu darbos. Griķu filozofi izvirzīja ideju par visu cilvēku vienlīdzību, taču tikai brīvajiem cilvēkiem bija politiskās un pilsoniskās tiesības. 1215.g.Anglijas “Lielā brīvības Harta”- ierobežoja karaļa varu, bet bija attiecināta tikai uz aristokrātiem.
Konkrētāk cilvēktiesību pirmsākumi sākas ar jaunajiem laikiem 17. – 18.gs. Parādījās dabisko tiesību skola. Pirmās cilvēktiesības – (Dž.Loks) tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu. Tomass Hobss un viņa darba “Leviatāns” – teorija tāda ka visi ir brīvi, vienlīdzīgi un tas balstās uz dabiskiem likumiem. 17.gs. “Angļu tiesību harta” – visas trīs pamattiesības un aizliegti nežēlīgi sodi, pārmērīgas soda naudas. 18.gs ASV neatkarības deklarācija (arī Loka trīs pamattiesības); 18.gs Francijā pirmā cilvēktiesību deklarācija; Konvencija par verdzības aizliegumu pieņemta pirms pirmā pasaules kara.
2.Nonīmīgākie dokumenti CT attīstībā.
Starptautiskie cilvēka pamattiesību standarti noteikti Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 10.12.1948. un kura atzīta par juridiski saistošu Latvijā ar 04.05.1990. deklarāciju, un Eiropas cilvēktiesību konvencijā, ko Eiropas padome pieņēma 04.12.1950. un Latvijā MK akceptēja 17.01.1995. Šie tiesību akti nosaka cilvēktiesību pamatus. …
