Cilvēktiesību īstenošana un aizsardzības digitālajā vidē

Tiesību uz privāto dzīvi saturu var sākt meklēt jau Bībelē, kur dzimumattiecības, noslēgtība un privātums ir galvenie struktūrelementi stāstam par Ādamu un Ievu. Privātās dzīves neaizskaramības atklāsmes ir iespējams rast arī 18. un 19. gadsimta normatīvajos aktos, kad vairākas valstis pieņēma atsevišķus likumus privātās dzīves aizsardzībai. Kad 1948. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija ieviesa Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, daudzi to uzskatīja par optimisma un labākas pasaules iespēju zīmi. Tomēr vairāk nekā 50 gadus vēlāk novērotāji atzīst, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā cilvēktiesību pārkāpumi ir tikpat izplatīti kā jebkad agrāk - dažos gadījumos tie ir izplatītāki. Privātums ir svarīgs no dažādiem aspektiem. Filozofiski, it īpaši Eiropā, cilvēki tiek uzskatīti par ļoti svarīgiem viņu pašu labā. “Cilvēka cieņas” un integritātes jēdzieniem, tāpat kā individuālās autonomijas un pašnoteikšanās jēdzieniem, dažās valstīs ir liela nozīme. Praktiskā darba teorētiskā bāze sastāv no publikācijām juridiskajos izdevumos, starptautiskajiem dokumentiem, interneta resursiem, literatūras un speciālistu izvirzītajiem viedokļiem par konkrēto jomu. Praktiskā darba mērķis ir sniegt personas privātās dzīves un mikroshēmu implantēšana cilvēkiem jēdziena nozīmi, veidu, izpētīt normatīvo aktu regulējumu un tiesiskās attiecības starp normatīvā akta regulējumu un cilvēktiesībam. Mērķis tiks sasniegts izvērtējot publikācijas juridiskajos izdevumos, starptautiskos dokumentus un speciālistu paustos viedokļus.