SECINĀJUMI
Autore savā darbā apgalvo, ka apskatot visas minētās saistības starp vecākiem, aizbildņiem, aizgādņiem un bērniem rodas iespaids, ka nākas sastapties ar kāda indivīda ideoloğiju, kura grib abgalvot, ka vecāki, aizbildņi un aizgādņi ir spējīgi bez sabiedrības iejaukšanās izpildīt šo svarīgo uzdevumu. Turpat tiek apgalvots, ka ir nepieciešama sabiedrības iejaukšanās, kā piem., politikas reakcija, kurā ağē kā institūcija, kuras ierocis bērnu aizsardzības stiprināšanai, ir normatīvo aktu izdošana, to īstenošana un kontrole.
Tai pašā laikā Dr.iur. Andrejs Vilks, Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājs, izvērš jautājumu par to, Vai bērns spēj pats sevi aizsargāt pret vardarbību. Viņš veic Bērnu pašaizsardzības iespēju vērtējumu, kurš norāda uz pretējo jeb zināmām nesaskaņām ar iepriekš minēto. Tas nenozīmē, ka viņš apgāž tēzi, ka normatīvie akti, kā politikas instruments, rūpējas par bērnu drošību, bet gan to, ka ir jābūt modriem par informācijas plūsmu, kādu piedāvā sabiedrība un mēdiji.
Interesanta ir nošķirtība starp aizbildnību un aizgādnību (skatīt attēlu Nr. 1). Kādos gadījumos tiek nodibināta aizbildnība un kas ir aizbildināmie? Kādas ir to funkcijas? Toties svarīgi ir Bāriņtiesu uzraudzības funkcija, kas rūpējas par tor izpildi.
…