1. Fiziskās personas civilā tiesībspēja un rīcībspēja.
Tiesību subjekti – vispārīgā nozīmē ir tie, kas var uzņemties tiesības un pienākumus un realizēt tās. Tiesību subjekti ir tikai divi – fiziskas un juridiskas personas.
Fiziska persona – ir cilvēki, kā dzīvas būtnes. Var uzņemties tiesības un realizēt pienākumus. Par tiesību subjektiem fiziskas personas kļūst no dzimšanas brīža un par tādiem pastāv līdz nāvei.
Tiesībspēja – ir būt par tiesību un pienākumu subjektu. Tiesībspēja rodas ar dzimšanas brīdi un beidzas ar nāvi. Ir tikai viens izņēmums, kad tiesībspēja rodas pirms dzimšanas un tas ir mantošanas tiesībās, kad ar testamentu ir atstāts mantojums vēl nedzimušai personai, kura nāves brīdī ir ieņemta, bet nav dzimusi (ja piedzimst dzīvs viņš kļūst par mantinieku).
Tiesībspēja nav atkarīga no cilvēka individuālajām īpašībām, spējām un vēlēšanās, tā ir likumdevēja atļauja no dzimšanas brīža būt par civilo tiesību un pienākumu subjektu.
Saskaņā ar vienlīdzības principu visām personām tiesībspēja ir vienāda. Tā nav atkarīga no vecuma, fiziskās vai psihiskās veselības, dzimuma vai kādām citām cilvēka īpatnībām, tāpat arī no gribas izpausmes.
Tiesībspēja ir atkarīga no vairākiem kritērijiem:
• No cilvēka garīgo spēju attīstības pakāpes
- nevar dot vienādas tiesības bērnam un pieaugušajam,
- garīgi slimam cilvēkam un veselam cilvēkam,
- analfabētam un izglītotam cilvēkam.
• No radniecības – nevar stāties laulībā tuvi radi – brālis un māsa, pusbrālis un pusmāsa, bet brālēni un māsīcas var.
• Valsts prezidentam no noteikta vecuma sasniegšanas – vēlēšanu dienā jābūt 40 gadu vecam.
• Nevar dot vienādas tiesības mūsu valsts pilsoņiem un ārvalstniekiem – ārvalstnieki nevar dienēt armijā, nav vēlēšanu tiesības u.t.t.
• Gandrīz nekādas tiesības nav personai, kurai ir notiesājošs spriedums ar brīvības atņemšanu – vienīgais uz savas personas aizsardzību.
Rīcībspēja – ir tiesību subjekta spēja patstāvīgi iegūt un realizēt tiesības un pienākumus. Rīcībspēja atšķirībā no tiesībspējas ir atkarīga no noteiktām cilvēka individuālām īpatnībām – gribas briedums, kas pēc likuma iestājas pēc noteikta vecuma sasniegšanas, noteikts veselības stāvoklis, saprātīga izturēšanās.
Rīcībspējai ir divas sastāvdaļas:
• Darījumspēja
• Deliktspēja – tiesības, kas izriet no neatļautas darbības. Piemēram, miesasbojājumu izdarīšana citai personai. Delitspēja nav personām līdz 7 gadu vecumam, kā arī garā slimām personām.
Rīcībspējas saturs:
• Saturs atkarīgs no noteikta vecuma sasniegšanas. Latvijā pilna rīcībspēja rodas no 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet daļēja no 16 gadu vecuma. (Darba tiesībās no 15; Kriminālatbildība no 14; Laulība no 18 ar izņēmumu no 16; testaments no 18 ar izņēmumu no 16)
• Rīcībspēju var ierobežot vai atņemt tikai tiesa pamatojoties uz ārstu, ekspertu slēdzienu.
- garā slimiem cilvēkiem,
- personām, kuras pārmērīgi lieto alkaholu, narkotiskās vai toksiskās vielas. Tas ir fakta jautājums, jo nekur nav definēts cik ir norma,
- personas, kuras ved izklaidīgu un izšķērdīgu dzīvi, tas ir ja sevi un savu ģimeni draud novest trūkumā un nabadzībā.
Likums nosaka, ka izņēmuma gadījumā rīcībspēju var iegūt pirms 18 gadu vecuma:
• Kad pilngadību piešķīrusi attiecīgā bāriņtiesa, kuras lēmumus apstiprina tiesa, bet ne agrāk, kamēr persona sasniegusi 16 gadu vecumu,
• Kad persona likumā noteiktajā kārtībā stājusies laulībā pirms 18 gadu vecums.
Rīcībspēju atkal atjaunot var tiesa.
2. Juridiskās personas jēdziens un pazīmes. Juridisko personu veidi.
Juridiskas personas – ir dibinātas noteiktu mērķu sasniegšanai un juridiskas personas sastāv no atsevišķām fiziskām personām, jo tās kopā var realizēt tādus mērķus, kas nav pa spēkam vienai atsevišķai personai un tamdēļ cilvēki apvienojas dažādos kolektīvos.
Par juridiskām personām atzīstama valsts, pašvaldības, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi un lietu kopības, kurām ir piešķirta juridiska personība.
Juridiskas personas raksturīgākās pazīmes:
• Mērķis kamdēļ šī juridiskā persona nodibināta. Mērķim jābūt noteiktam un ilgstošam.
• Mantas nošķirtība, tas nozīmē, ka vienas juridiskas personas mantai jābūt nošķirtai no pārējo fizisku un juridisku personu mantas.
• Atzīšana no valsts varas, tas nozīmē pirms juridiska persona sāk savu darbību viņai ir jābūt reģistrētai komercreģistrā un ja beidz savu darbību jābūt no komercreģistra izsvītrotai.
Juridiskas personas tiesībspēja:
Juridiska persona sāk eksistēt ar to brīdi, kad tā iegūst tiesībspēju un tā rodas ar reģistrēšanu komercreģistrā un beidzas ar juridiskas personas likvidāciju. Juridiskas personas tiesībspēja ir noteikta dibināšanas statūtos, kuros tiek norādīts kādas saistības drīkst uzņemties juridiskā persona kā tiesisku darījumu subjekts.
Tās tiesības ko bauda fiziska persona var nebaudīt juridiska persona un otrādi. Piemēram, laulība un mantojuma atstāšana attiecas tikai uz fiziskām personām.
Juridiskas personas rīcībspēja:
Ir atkarīga no tā, cik spējīgas ir atsevišķas fiziskās personas tik spējīga ir juridiskā persona. Juridiskā persona atbild par viņa sastāvā esošo fizisko personu rīcību, par dažādu darījumu slēgšanu u.t.t. Ja fiziska persona izdara zaudējumus juridiskai personai, tad var piedzīt no fiziskās personas atlīdzību par zaudējumiem.
3. Civiltiesiskā atbildība un tās īpatnības.
Civiltiesiskās atbildības subjekts:
Tās ir fiziskas un juridiskas personas, kurām ir tiesībspēja un rīcībspēja. Būtiski ir noskaidrot vai aizskārēja darbība ir pretlikumīga un vai konkrētā persona ir vainīga nodarījuma izdarīšanā.
Civiltiesiskā atbildība:
Tā ir īpaša tiesiskā attiecība, kura rodas no likuma vai tiesību normu pārkāpuma, tas ir no likumā vai līgumā noteikto pienākumu neizpildīšanas gadījumā. Šī atbildība izpaužas pienākumā atlīdzināt vai kompensēt šī pārkāpuma rezultātā nodarītos zaudējumus vai citādi atjaunot cietušā tiesisko stāvokli, kādi bija pirms pārkāpuma. Šī pārkāpuma izpilde tiek nodrošināta ar valsts piespiedu līdzekļiem vai labprātīgi.
Civiltiesiskā atbildība rodas šādos veidos:
• No kaitējuma kuri apdraud īpašumu vai mantu zaudējuma atlīdzināšanā.
• Veselībai un dzīvībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanā jeb kompensēšanā.
• Morālo kaitējumu kompensēšanā.
• Līgumsoda samaksā.
• Noteiktu darbību uzlikšanā vai noteiktu darbību veikšanas aizliegumā.
Civiltiesiskai atbildībai raksturīgas sekojošas funkcijas:
• Cietušās puses mantiskā stāvokļa pilnīgas atjaunošanas funkcija – cietušajai pusei jāatjauno tāds materiāls stāvoklis kāds bija pirms nodarījuma izdarīšanas, iepriekšējā stāvokļa atjaunošana var notikt – natūrā (tādu pašu lietu vietā) vai atlīdzināt naudas izteiksmē.
• Samierināšanās funkcija – ne vienmēr cietušajam ir materiāls zaudējums. Tās ir goda, cieņas un reputācijas aizskārumi. Katras personas morālais kaitējums ir individuāls un morālo kaitējumu var atlīdzināt naudas izteiksmē.
• Zaudējumu kompensēšanas pienākumu uzlikšana (citam funkcija) – pieder pie civiltiesiskajiem principiem – katrs atbild tikai par savu nodarījumu. Pastāv izņēmumi, ja nodarījumā vaino personu ar ierobežotu rīcībspēju, piemēram, bērnu vai garā slimo, tad šajā gadījumā atbildības pienākums gulstas uz personām, kurām bija pienākums to novērst.
• Sodīšanas funkcija – Civiltiesiskajai funkcijai piemīt soda raksturs. Piemēram, līgumsoda piedziņa, ja līgums nav izpildīts.
Civiltiesiskās atbildības principi:
• Likumības princips – tieši likumā ir noteikts atbildības pamats un noteikumi, kādā šī atbildība tiek piemērota saskaņā ar likumdošanu.
• Vainas princips – civiltiesiskā atbildība var iestāties tikai tad ja ir pārkāpēja vaina. Ja nav vaina, nav atbildība – vainas prezumpcija.
• Pilnīgas atlīdzināšanas princips – šeit ir pienākums atlīdzināt cietušajam pilnā apmērā vai arī atjaunot cietušā stāvokli kāds tas bijis pirms pārkāpuma.
Kaitējuma veidi:
• Mantiskais kaitējums – jeb aizskārums. Kuri saistīti ar zaudējumiem, mantas bojāeju vai zudumu.
• Personiskais aizskārums – tas ir personas nemateriāls aizskārums. Piemēram, morālais kaitējums, goda un cieņas aizskaršana.
• Personas fiziskais kaitējums. Piemēram, miesas bojājumu nodarīšana.
Civiltiesiskās atbildības stadijas:
1. Tiesību aizskārums, kuru nodara vainīgā persona ar savām prettiesiskajām darbībām vai arī bezatbildību. Šajā stadijā tiek nepamatoti aizskartas personas subjektīvās tiesības un līdz ar to pārkāpts likums.
2. Kaitīgi seku iestāšanās, ja ir noticis tiesību aizskārums, ja kaitējuma sekas nav iestājušās, tad civiltiesiskā atbildība nevar iestāties.
3. Civiltiesiskās atbildības iestāšanās. Ja starp personām ir pārkāpums un kaitīgajām sekām pastāv cēlonisks sakars, tad iestājas civiltiesiskā atbildība.
4. Civiltiesiskās atbildības īstenošana: Izšķir divus posmus:
• Atbildības apmēra noteikšana ar tiesas lēmumu, vai pusēm vienojoties,
• Saistību izbeigšanās, ja vainīgā puse atlīdzina noteiktu zaudējumu, un tos var atlīdzināt brīvprātīgi un piespiedu kārtā.
…
