Zaķu zēns teica tētim: „Tēti, man ir kauns par tevi! Tu nekā kārtīga nedari!
Mūsu kaimiņš katru dienu trenējas. Viņš būs slavens. Bet tu tikai traipies ar krāsām! Visi dzīvnieki jau par to smejas.”
Zaķu tētis sacīja: ”Lai smejas tie, kam nav nekā laba ko darīt! Man ir daudz darba un maz laika. Es ļoti steidzos, tāpēc notraipos.”
„Bet, tēti, paskaties, kāds tu izskaties!” teica zaķēns. „Tikai seja tev pelēka kā visiem zaķiem. Visur citur tu esi kļuvis krāsains: viena auss tev ir zila, otrai ir gals sarkans. Labā ķepa ir brūna, bet kreisā – tumši zaļa. Abas pakaļkājas iz dzeltenas kā zosij. Visur pa vēderu tev ir punkti un punktiņi visādās krāsās un uz muguras vairāki lieli lillā traipi!”
Lielais zaķis nekā vairs neteica, tikai ar kreiso zaļo ķepu noslaucīja muti.
„Tēti, tev tagad mute un ūsas arī ir zaļas!” iesaucās zaķēns. „Tu esi daudz raibāks nekā papagailis!”
Nu tētis bija dusmīgs. Viņš zēnam teica:” Tu esi ļoti slikts zaķēns! Tu klausies dzīvnieku muļķības un smejies par savu tēti! Vai tu negribētu dabūt pērienu?”
„Nē, to es negribētu vis!” teica zaķēns, mazliet nobijies.
Tad lielais zaķis prasīja mazajam: „Vai tu zini, kādēļ es staigāju pie vistām un traipos ar krāsām? Tādēļ, ka es esmu Lieldienu zaķis! Neviens cits zaķis nav tik slavens kā Lieldienu zaķis. Mani pazīst visi bērni. Grāmatās ir manas bildes. Veikalos var pirkt manas statujas. Tās nav vis no akmens, bet no šokolādes! ”
Zaķēns brīnījās: „ Vai, tēti, tad nu gan tu esi briesmīgi slavens, ja tev taisa šokolādes statujas! Vai es arī varētu būt Lieldienu zaķītis?”…
