Darba tiesības ir privāttiesību sastāvdaļa, civiltiesību nozare. Tomēr daudzi darba tiesības pieskaita pie publiskajām tiesībām, jo valstij (likumdevējam) darba tiesību likumdošanā ir liela loma, lai noregulētu līdztiesīgas attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju. Ir jāņem vērā, ka darba tiesības nav tikai privāto tiesību nozare, tajās ir pietiekami daudz publisko tiesību elementu, kas darba tiesisko attiecību pusēm liedz brīvi vienoties tajā sfērā, kuru reglamentējis likumdevējs.
Darba tiesības ir tiesību nozare, kuras normas regulē darba devēju un darbinieku darba attiecības, kuras dibinās uz darba līgumu neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas un ar darba attiecībām tieši saistītās attiecībās (koplīgumi, uzraudzība, kontrole, darba strīdu izskatīšana).
Darba devēja un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibināmas uz darba līguma pamata un Darba likums, citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši gan darbiniekiem, gan visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa (2. p.).
Darba tiesību uzdevumi un funkcijas:
ekonomiskā;
sociālā (pastāv darba aizsardzība sistēma, sociālā apdrošināšana, ir paredzētas tiesības uz koplīgumu);
politiskā;
aizsargājošā ;
audzinošā.
Sabiedriskās attiecības, kas tieši saistītas ar darbinieku darba attiecībām, rodas:
arodbiedrībām, darba devēju organizācijām, pastāvot savu biedru valsts, pašvaldību un citās institūcijās darba un sociālajos jautājumos;
darbiniekiem realizējot pārstāvības tiesības;
nodarbinātības jautājumu kārtošanā;
valsts sociālajā apdrošināšanā;
sakarā ar veselībai nodarītā kaitējuma vai materiālā zaudējuma atlīdzināšanu cietušajam;
realizējot darba aizsardzību, darba likumdošanas ievērošanas uzraudzību un kontroli;
izskatot darba strīdus (izņemot šo strīdu izskatīšanu tiesā, ko regulē civilprocesuālās normas).…
