Visas savstarpējas tiesiskās attiecības starp darbiniekiem un darba devējiem, darbinieku un darba devēju pienākumi un tiesības tiek reglamentētas Latvijas Republikas darba likumu kodeksā, kā arī citos Latvijas Republikas normatīvajos dokumentos, kuri regulē darba attiecības.
Ar 1992. gada 1. aprīli stājās spēkā likums “Par grozījumiem un papildinājumiem darba likumu kodeksā”, kurā tiek izdarīti ļoti plaši grozījumi un tie attiecas vairāk nekā uz 200 kodeksa pantiem. Savukārt, darba likumu kodeksa apjoms būtiski samazinājies – daudzi panti tika izslēgti. Kopš tā laika darba likumu kodeksā tika izdarītas vēl virkne būtisku izmaiņu. Liela loma likumā izdarītajās izmaiņās, kas tika virzītas uz darbinieku interešu aizsardzību, bija arodbiedrībām.
Arodbiedrības – tas ir neatkarīgas sabiedriskas organizācijas, kas pauž, pārstāv un aizstāv savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības. Mūsdienās arodbiedrībām ir ievērojama nozīme, tā kā tikai tās spēj aizsargāt darbiniekus no darba devēju patvaļas. Arodbiedrības darbojas uz Latvijas Republikā spēkā esoša likuma “Par arodbiedrībām”, kā arī LR arodbiedrību statūtu un citu likumu pamata.
Darba likumu kodeksa un citu normatīvo dokumentu ievērošana ir obligāta visiem darbiniekiem un darba devējiem kā rezidentiem, tā arī ārvalstu pilsoņiem, pamatojoties uz darba līgumu. Kodeksa 5. pants nosaka (ar grozījumiem), ka Latvijas Republikas darba likumdošanas akti attiecas uz visiem darbiniekiem un darba devējiem, neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas, kas nozīmē, ka augstākminētie dokumenti attiecas ne tikai uz valsts un pašvaldību uzņēmumu darbiniekiem, bet arī uz tiem, kuri strādā uz līguma pamata sabiedrībās ar ierobežotu atbildību, akciju sabiedrībā vai pie individuālā darba devēja. …