Lektors noradīja arī uz to, ka ir valstis, ar kurām šīs sarunas un vienošanās ir praktiski neiespējama. Konkrētāk tika runāts par trijām noteiktām valstīm- Krieviju, ASV un Ķīnu. Ar Ķīnu ir izveidots jauns tirdzniecības dialogs, diskutējot par to, kā veidot tālākās savstarpējās attiecības. Mēs esam lielākais Ķīnas eksporta tirgus, kas padara mūs par svarīgu galamērķi ķīniešu eksportam. Ir jāsaprot, ka Ķīna vairāk domā par pašas valsts attīstību un savām interesēm, jo joprojām tur dzīvo simtiem miljonu cilvēku, kuri dzīvo nabadzībā, kas kalpo kā liels izaicinājums valstij. Biju pārsteigta par to, kā, kā stāstīja lektors, lai arī visi rādītāji un skaitļi Ķīnas ekonomikā ir augsti, tā ir ļoti nabadzīga valsts. Liels daudzums no tā, ko Ķīna eksportē, ir tikai tur ražots, bet patiesībā pati ideja un uzņēmumi pieder citām valstīm un citu valstu uzņēmumiem, tādejādi, no
pārdotās preces ieņēmumiem, Ķīna saņem tikai ļoti nelielu daļu. Tāpat arī interesants likās fakts, ka ASV investējot, piemēram, Beļģijā, iegūst daudz lielāku peļņu, nekā investējot Ķīnā. Lai nu kā, resursi, ar kuriem attīstīties, šai valstij ir, tieši tādēļ tai priekšā ir liels aizaicinājums. Arī gadījumā ar Krieviju, Eiropa vēlas to iekļaut Pasaules tirdzniecības organizācijā, bet ne jau par katru cenu. Krievija vēlas to paveikt ar pēc iespējas zemākām izmaksām sev, bet Eiropa vēlas to padarīt pēc iespējas labvēlīgāku sev. Krievijā ir daudz augstākas kvotas, nodokļi, kuri atšķiras no tā, kādus tos vēlas redzēt Eiropa. Tieši tas kalpo par galveno pārrunu iemeslu- ir jāatrod balanss, tā, lai tiktu apmierināta gan Krievija, gan Eiropa.
…