1.Diplomātijas jēdziens un avoti.
Starptautiskās attiecības – sabiedrisko attiecību nozare; aptver politiskās, ekonomiskās, zinātnes, tehnikas, kultūras u.c. attiecības starp valstīm, valstiskiem veidojumiem, nācijām, kas cīnās par savu neatkarību, un starptautiskajām organizācijām.
Diplomātija – valsts un valdību vadītāju, kā arī ārējo sakaru iestāžu oficiāla darbība valsts ārpolitikas mērķu īstenošanai un tās suverēno tiesību un interešu aizsardzībai. Vārdu „diplomātija” Eiropā ārējās attiecībās sāk lietot Rietumeiropā 18. gs. beigās.
Diplomātiskās darbības formas ir starptautiskie kongresi, konferences, vienošanās, diplomātiskās sarunas un sarakste, starptautisko līgumu un vienošanos sagatavošana un noslēgšana, valsts pārstāvība citās valstīs ar pārstāvniecību un misiju starpniecību, valsts pārstāvju piedalīšanās starptautisko organizāciju darbībā un citas formas.
Diplomātiju vada:
→ kopēja valdība vai imperators; caur speciālām iestādēm – ministri, sekretāri; ārzemēs – vēstnieki, sūtņi, pilnvarotie lietveži; diplomātiskā imunitāte.
2. Diplomātijas vēstures avoti:
Lietiskie; etnogrāfiskie; lingvistiskie; mutvārdu (folklora); rakstiskie; tehniskie avoti.
Parlamentu dokumentos var atrast:
Parlamentu dekrētus par ārpolitiku; ratifikācijas (līgumu) dokumentus; valsts galvas aicinājumus citiem parlamentiem, vai parlamentu aicinājumus; debates par ārpolitiku.
Diplomātiskie dokumenti:
Līgums (miera, lielas nozīmes); vienošanās (atsevišķs jautājumu komplekss); pakts; konvencija (arī atsevišķos jautājumos, kas jau ir līgumā); traktāts.
Diplomātiskā sarakste.
Ārējā – starptautiskā:
→ starp valstu vadītājiem; starp ārlietu ministriem; diplomātiskās notas (parakstītas, verbālas); atgādinājuma vēstules; memorandi; deklarācijas.
Iekšējā – valsts pārstāvju starpā:
→ sūtniecību regulārās atskaites; politiskās sūtņu vēstules; izziņas; tikšanās (sarunu) pieraksti; preses apskati; starpsūtņu sarakste.
3.Vispārpolitiskā situācija Eiropā 16. gs.
15. gs. beigās – 16. gadsimtā bija Lielie ģeogrāfiskie atklājumi - Eiropa izvirzījās par vadošo kontinentu. Sākās to laiku globalizācijas procesi. Ar 1494. gadā noslēgto Tordesiljasas līgums: pasaules sadalīšana spāņu un portugāļu koloniālajās impērijās.
Pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem notiek smaguma centra pārbīde no Eiropas piekrastes jūrām uz okeānu. Lisabona, Sevilja un Roterdama kļūst par vadošajām jūras pilsētām. Attīstās pasaules tirdzniecība un lielražošana. Paaugstinātais naudas pieprasījums, kas sekmē lielkapitālistiskus uzņēmumus. Rietumeiropas nomaļvalstu uzplaukums. Viduseiropas politiskās nozīmības krišanās. Portugāle un Spānija kļūst par lielvarām. …
