Ģimenes galvas – tēva vai vīra virsvadība ģimenē tika atzīta, bet tā ne tuvu nelīdzinājās paterfamilias varai. Pakāpeniski veidojās uzskats par vīra un sievas pilnīgu tiesisku vienlīdzību ģimenē. Nostiprinājās uzskats par ģimeni kā nākamās paaudzes audzinātāju un izglītotāju.
Secinu, ka romiešu ģimenes tiesībām jaunajos laikos ir vairs tikai vēsturiska nozīme.
Mantojuma tiesības
Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar ģimenes tiesībām. Mantošana ir mantas aktīva un pasīva pāreja no vienas personas uz citu nāves (lat. mors) gadījumā. Pēc personas nāves atklājas mantojums (lat. delatio hereditatis). Manta ir visu to tiesību un saistību kopība, kas kādai personai pieder. Agrākam tiesību subjektam izzūdot, rodas tukša vieta, ko ieņem jauns tiesību subjekts. To personu, uz kuru pāriet mirušās personas manta, sauc par mantinieku.
Romiešu mantojuma tiesību pamatā ir mantošanas veids, kad mantinieks iestājas nomirušā (lat. defunctus) vietā, kā arī, romiešu tiesības pazina mantošanas veidu, kad atsevišķas lietas tika novēlētas dažām personām ārpus vispārīgās mantošanas kārtības (legātu21 (lat. legatum) un fideikomisu22 (lat. fideicommissum) piešķīrumi).
Mantojuma institūts pēc senajām kviritu tiesībām atšķīrās no prētoru tiesību institūta, uz ko norāda arī divējādi mantojuma nosaukumi – hereditas (mantojums) un bonorum possessio (mantu valdījums). Ar laiku abi mantojuma veidi saplūda vienā mantojuma jēdzienā, hereditas, kurā ir ietverts arī mantu valdījums.
XII tabulu likumi pazina mantošanu pēc testamenta un mantošanu pēc likuma. Šeit īpatnība tāda, ka vienlaicīgi nevarēja mantot pēc likuma un pēc testamenta. Romieši uzskatīja, ka viena un tā pati persona nevar mirt, daļēji savu mantu novēlējusi ar testamentu, daļēji bez testamenta. Priekšroka tika dota testamentārajai mantošanai. Ja testamenta nebija, vai tas atkrita, tad mantošana notika uz likuma pamata.
…
