Dvēseles jēdziena traktējums Aristoteļa otrās grāmatas "De Anima" 1. un 2.nodaļā

Aristotelis secina, ka tā kā dvēsele ir tā, caur vai ar kuru ir iespējams dzīvot un just, tad tā nevar būt viela, bet gan tai jābūt formai. Kā norādīts II grāmatas 1 nodaļā, substance ir iedalāma trīs grupās, no kurām dzīvs ķermenis ir trešā – salikta substance, kas sastāv no vielas, kas ir iespējamība, un no formas, kas ir īstenotība. Tā kā ķermenis nevar būt dvēseles īstenotība, tad jāsecina, ka dvēsele ir ķermeņa īstenotība. Turklāt, tā kā tā var pastāvēt tikai noteikta veida ķermenī, ir jāprecizē arī šī ķermeņa būtiskās īpašības. Tātad otrā dvēseles definīcija ir: dvēsele ir īstenotība vai esence kaut kā, kam piemīt potencialitāte tikt apdvēseļotai.
Ja pirmajā II De Anima grāmatas nodaļā Aristotelis ir izveidojis vispārīgu dvēseles definīciju, otrajā filozofs pievēršas tam, ko uzskata par kļūdu citu domātāju darbos un izveido vispārīgu tāda ķermeņa definīciju, kuram dvēsele var piemist, tādējādi gan konstatējot faktu, gan arī uzrādot fakta pastāvēšanas nosacījumus. Analizējot dvēseles spējas, Aristotelis, kā norāda Frēde, neizdara nošķīrumu starp funkcijām, ko dvēsele liek pildīt ķermenim un ko tā pilda pati, jeb fizikālas un mentālas dabas darbībām. Tātad jebkuru funkciju ir spējīgs pildīt tikai dabisks ķermenis, kuram piemīt potencialitāte tikt apdvēseļotam un šīs funkcijas pildīt. Tādējādi Aristoteļa dvēseles jēdziena analīze rada diametrāli pretēju ainu kartēziskā duālisma izpratnei par pastāvošo, turklāt primārā atšķirība parādās nevis dvēseles izpratnē, bet gan matērijas traktējumā. Dvēsele ir dabiska ķermeņa iespējamība, līdz ar vielu tā ir būtiska ķermeņa daļa, nevis atsevišķa substance, kā tā parādās duālismā.
…