“Onanija ir pashvaisļoshana caur savu viirishķo vai sievishķo dzimumorganu neķiitru uzbudinashanu un glastishanu ar roku vai citu kraamu* palidziibu”
...tā šo darbību traktēja 1904. gadā Rīgā izdotā rokasgrāmata “Mājas dakteris”.
Sinonīmi - onanija, masturbācija, ipsācija, pašvaisļošana (latviski vienkāršā sarunvalodā tiek biežāk izmantots krieviskojums - dročīšana, vīr. - sist kulakā, roku biljards un tml.). Pēc daudzu pētījumu datiem, virs 90% zēnu un apm. 60% meiteņu, vairāk vai mazāk nodarbojas ar masturbāciju. Sākas tas dzimumnobriešanas laikā (10 - 14 g. v.). Vīriešiem kulmināciju sasniedz 15 - 21 g. vecumā, vēlāk aktivitāte mainās, bet apmēram 80% (arī precētie) nodarbojas ar to visu mūžu. Sievietēm šis skaitlis ir pastāvīgs, īpaši starp vientuļajām.
Sākšu ar vienkāršāko, dažādu reliģiju un sabiedrisko formāciju attieksmi pret sevis seksuālu pašapmierināšanu. Vēl šur tur uz zemeslodes atlikušajās pirmatnējās kopienās (Amazones un Āfrikas džungļos, Indonēzijas salās, Jaungvinejā) pret vīriešu onaniju attieksme ir ļoti vienkārša – to nekādā mērā nesaista ar dzimtas turpināšanas funkciju, tā drīzāk līdzinās fizioloģisko nepieciešamību (piem. sagribējās: urinēt – atvieglojies, izšņaukt degunu – dari to, un tml.) apmierināšanai, tātad, uzbudinājies – noņem spriedzi. Daudzās kopienās nekautrējoties - citu acu priekšā, pat sieviešu. Ļoti vienkārši un dabiski. Kas attiecas uz sieviešu onaniju, tad tā šajās sabiedriskajās formācijās netiek praktizēta, jo katrai sievietei līdz mūža (bet tas ir ļoti īss) beigām ir partneris (daudzās kopienās, pat jebkurš cilts vīrietis) un sieviešu seksualitāte, atšķirībā no vīriešu ir strikti saistīta ar dzimtas turpināšanu. Līdzīga attieksme pret onaniju ir saglabājusies līdz mūsdienām arī daudz augstākās sabiedriskās formācijās, piem. daudzās vidusāfrikas valstīs un šur tur Indijā (daudzus Eiropas tūristus šokē šo indiešu vīriešu, ne tikai nekautrēšanās urinēt visu acu priekšā, bet arī mierīgi onanēt). Vēl vairāk – uz dažām Klusā okeāna salām vecāki stimulē savu bērnu seksuālās spēles un paši tajās piedalās, glāstot un uzbudinot savu bērnu dzimumorgānus; tiek uzskatīts, ka tādējādi tiek normāli attīstīta bērna seksualitāte.
Līdzīgi bija arī Eiropā līdz kristietības ienākšanai. Valstīs, kurās iesakņojās kristietības puritāniskais novirziens, sāka dominēt uzskats par dzimumtieksmes apmierināšanu, tikai kā dzimtas turpināšanas vienīgo funkciju.
Kā ir cēlies jēdziens “onanija”? 19. gs. vidū, daudzi kristīgās baznīcas kalpi, uz tolaik valdošās, kļūdainās, negatīvās attieksmes viļņa (sevis pašapmierināšana esot slimība), pasludina to par grēku. Un lai tas būtu ticamāk, izmanto Bībeles pastāstu par Onānu, kuru Dievs sodīja par sēklas (spermas) izvirdumu zemē (izniekošanu?…
