Dzīves izjūtas traģisms latviešu leģionāra tēlā Gunara Janovska romānā "Sōla"

Artūra vientulība izpaužas telpas un vides atklāsmē, brīvvalsts laika Gauja, Rīga un Daugavgrīva, kas trimdiniekam ir aizgājusi uz neatgriešanos. Saplūst kopā divi laiki – gaišā pagātne un tumšā tagadne. Dabas skatījums pastiprina latvieša vientulību svešumā. Suģestīvais dabas tēlojums saplūst ar galvenā varoņa dabu. Savā vientulībā viņš salīdzina paralēles starp savas tautas un svešas zemes dabu un sadzīvi. Ir tikai trīs cilvēki uz salas, kas izprot Artūra vientulību – trimdinieks igaunis Juhans un īriete Estere. Viņu traģiskums ir nedzēšamās ilgas pēc dzimtās zemes:
Tikai dziļa vientulība manī gruzd ar skaudru, mokošu sāpi, ko klusā vakara stundā var izjust vienīgi trimdinieks...
Visi trīs iepriekš minētie latviešu leģionāra trimdinieka Artūra konflikti bija viņa dzinulis tam, ka viņš apmetās uz Solas salas. Manuprāt, sala simbolizē izolētību no ārpasaules. Viņš centās aizbēgt un atbrīvoties no saviem sirdēstiem, lai rastu savas eksistences jēgu. Lai arī sala ir norobežota, tas nepalīdz izvairīties no viņa paša iekšējiem nemieriem, konfliktiem un pasaulē notiekošā. Nevienam svešumā nerūpēja trimdinieka traģiskais liktenis: iekšējais protests par zaudēto dzimteni, naids pret pastāvošo varu un vientulība. Artūrs bija klaidonis politisku iemeslu dēļ, brīvs pagātnē, bet izdzīts un nomocīts tagadnē.
…