Sena Amerikas indiāņu leģenda vēstī, ka tad, kad dievi izveidoja bezdibeni starp cilvēkiem un dzīvniekiem, vienīgais dzīvnieks, kurš pārlēca pāri bezdibenim un palika uzticīgs cilvēkam, bija suns.
Viens no pavasara siltajiem 2000.gada rītiem. Apmēram 600. Mēs atgriežamies no rīta pastaigas. Es esmu ģērbies T-kreklā un šortos, kājās vasaras kurpes, viņš kakla siksnā un uzpurnī. Lai pastaiga viņam neliktos nepatīkama, uzpurni es uzkarināju viņam uz kakla.
Pēc viegla rīta krosiņa man ir silti, tomēr labprāt peldinu sevi austošās pavasara saules siltajos staros un domāju, vai suns pārlēktu pāri bezdibenim, zinot kā izpaudīsies mūsdienu cilvēku mīlestība pret suņiem.
No pirmā acu skatiena liekas, ka viņu patīkamais rīts neinteresē un viņš vienkārši veic savu rīta procedūru, apslacīdams krūmiņus un kokus, kuri mums gadās pa ceļam. Bet es zinu, ka viņš gūst baudu no rīta pastaigas.
Šad tad viņš apstājas un skatoties man acīs it kā saka, - nu kusties taču.
Es mīlu šo skatienu, jo man patīk sajust, ka mēs nepastaigājamies katrs pats pa sevi. Tā ir mūsu kopēja pastaiga un mēs esam saistīti. Ja viņš zinātu, cik es jūtos lepns, ka esmu viņam vajadzīgs un viņš mani mīl. Iedomājies viņu - tīrasiņu Vēja suns vārdā Trajan Vedunja Russkaja ohota, bet ģimenē vienkārši saukts par Nordu un vēl dažādos mīļvārdiņos.
Jā, Vēja suns Latvijā ir retums. Lielākā daļa cilvēku prot novērtēt viņa skaistumu un grāciju.…
