Integrācija ir atsevišķu valstu tautsaimniecību tuvināšanās un sasaistīšanās, kas tiek panākta, slēdzot starpvalstu līgumus. Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu ekonomiskā integrācija nozīmē, ka šīm valstīm jāpieņem kopēji lēmumi dažādās jomās. Eiropas valstu savstarpējā ekonomiskā integrācija sākās pirms nedaudz vairāk kā 50 gadiem, un šo gadu gaitā ir izveidota telpa, kurā ir tiešām brīva cilvēku pārvietošanās, preču aprite un naudas apgrozība. 21. gadsimtā Eiropas Savienībai stipri jāpiedomā pie tā, kā uzlabojumu panākt arī turpmāk. Eiropas Savienības vēsture aizsākās ar Otro pasaules karu. Eiropiešiem bija jādara viss, lai šāda slepkavošana un iznīcība vairs neatkārtotos. Drīz pēc kara, sākoties 40 gadus ilgajam aukstajam karam, Eiropa tika sadalīta “austrumos” un “rietumos”. Rietumeiropas tautas 1949. gadā izveidoja Eiropas Padomi. Tas ir pirmais solis ceļā uz sadarbību starp šīm tautām, bet sešas valstis grib iet vēl tālāk. Par Eiropas Savienības veidošanās sākumu var uzskatīt 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, bet formāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kurš paplašināja kopējās politikas pielietošanas sfēru, ietverot sevī 1957. gadā nodibināto Eiropas Kopienu. Šī integrācija gāja uz priekšu, tika parakstīti vairāki Eiropas līgumi: Vienotās Eiropas akts, Eiropas Savienības līgums jeb ESL, Amsterdamas līgums, Nīcas līgums. Lai notiktu ekonomiskā integrācija, valstīm ir jāveic dažādi pasākumi - jālikvidē tirdzniecības ierobežojumi, jāsaskaņo likumdošana, u.tml. Ekonomiskajā integrācijā pastāv vairākas formas, nozīmīgākās no tām ir:
brīvās tirdzniecības zona;
muitas savienība;
kopējais tirgus;
ekonomiskā un monetārā savienība (EMS).1
…