Pētot ekonomiskās integrācijas evolūciju Eiropas Savienībā, jāņem vērā kā attīstās visa ES ekonomika, jānoskaidro, ko savienība un dalībvalstis var veikt kopā, lai padarītais būtu efektīvāks gan Savienības ekonomikai, gan dalībvalstu ekonomikai, un jāievēro dalībvalstu nacionālās ekonomikas izvēlētais ceļš. Saskaņā ar funkcionālo teoriju ES federālie varas orgāni un institūcijas, kas stāv pāri nacionālām robežām, gūst aizvien lielāku varu, un šīs varas īstenošana aizvien vairāk attālinās no dalībvalstu līmeņa. Ekonomiskās integrācijas likumdošanas procesā vērojams demokrātijas deficīts. Kooperatīvās sistēmas piekritēju teorija, kas vairāk pārstāv detalizētu nozaru ekonomisko kooperāciju starp dalībvalstīm, nekā ES institucionālo aktivitāti. Ekonomiskās integrācijas problēmas ES ir kļuvušas neatliekamas, izšķirošas un pretrunīgas, tādēļ ir izveidots komisijas priekšsēdētāja postenis, kura uzdevums ir uzņēmumu un rūpnieciskās ražošanas problēmas. ES galvenās integrācijas sfēras ir muitas savienība, kopējais tirgus, ekonomiskā un monetārā savienība, kooperācija politiskajās, aizsardzības, iekšējās un juridiskajās lietās.1
Sešas Eiropas Savienības dalībvalstis jau 1957, gadā lika pamatus ciešākai savienībai starp Eiropas iedzīvotājiem, nolemjot nodrošināt savu valstu ekonomisko un sociālo progresu ar kopēju rīcību, izslēdzot barjeras, kas dala Eiropu. Pastāv vairākas integrācijas formas:
Sākotnējā forma tiek saukta par brīvās tirdzniecības zonu, kuras pamatā ir muitas nodevu un citu ierobežojumu atcelšana tirdzniecībā starp dalībvalstīm.
Progresīvā forma ir muitas savienība, kas sevī ietver ne tikai brīvu tirdzniecību, bet arī kopējus ārējos tarifus.
Kopējais tirgus, kas ir ekonomiskās integrācijas forma, kuras pamatā ir gan redzamo, gan neredzamo ierobežojumu atcelšana.
Ekonomiskā un monetārā savienība, kas nozīmē koordinētu pieeju kopējai ekonomiskajai politikai un kopējās valūtas ieviešanu. 2
Par svarīgāko ekonomiskās integrācijas instrumentu agrāk kalpoja Kopienas budžets un tā līdzekļu izmantošanas virzieni. …
