Pēta organismu savstarpējās attiecības un to attiecības ar apkārtējo vidi. Šīs attiecības tiek pētītas vairākos līmeņos.
I līmenis – organismu līmenis.
II līmenis – populāciju līmenis (vienas sugas īpatņu kopa, kas apdzīvo neteiktu teritoriju).
III līmenis – ekosistēmu līmenis (dabas daļa, kuru apdzīvo dzīvās būtnes).
Biotops (vieta) + biocenoze (dzīvas būtnes)
1866.g. – ieviesa vārdu ekoloģija, vācu zinātnieks Hekels. (oikas – mājas).
Ekoloģiskie faktori.
1.Nedzīvās dabas jeb abiotiskie faktori (gaisma, temperatūra, virs j. līm.).
2.Dzīvās dabas faktori jeb biotiskie faktori:
Fitogēnie faktori – augu faktori.
Zoogēnie f. – dzīvnieku fakt.
Mikogēnie f. – sēņu fakt.
Mikrobogēnie – mikrobu fakt.
3.Anrtopogēnie faktori – cilvēku faktors.
Abiotiskie faktori:
1.Gaisma
Gaismas redzamie stari
Tos uzņem augi fotosintēzei 1%, dzīvnieki spēj saskatīt šos starus, dzīvniekiem izveidojušās acis vai īpašas gaismas jūtības šūnas (sliekas).
Acis:
Vienkāršas (zīdītājiem, hordaiņiem)
Saliktas: fasetacis (kukaiņiem), mozaīkacis (vēži).
Dzīvnieki ir pielāgojušies dienas vai nakts dzīvei (dienas, nakts dzīvnieki).
Ultravioletie stari
D vitamīna veidošanai (nelielās devās), bet lielās devās ir kaitīgs ādai – ādas apdegumi, ādas vēži, novecošana. Ozonslānis aizsargā. Dzīvniekiem var būt ādas problēmas.
Infrasarkanie stari jeb siltuma stari
Tos dzīvas būtnes sajūt. Īpaši šie stari ir nepieciešami aukstasiņu dzīvniekiem (vardes, tritoni). Daži dzīvnieki redz gan ultravioletos, gan infrasarkanos starus.…
