Ekonomikas teorija. Ekonomiskās vajadzības. Ražošanas resursi

Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās 18.gadsimtā. Termins ekonomika ir aizgūts no grieķu valodas. Sengrieķu vēsturnieks un rakstnieks Ksenofonts (~430.- 355.g.p.m.ē.) to dēvē par oikonomia (oikos- māja, mājsaimniecība; nomos-likums.). Sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis (384.- 322.g.p.m.ē.) ekonomikas teorijas vēsturē tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu, viņš analizēja galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējās sabiedrības līmenī. Taču tas vēl neradīja ekonomikas teoriju kā zinātni.
Ekonomikas domas attīstībai svarīga loma bija kapitālismam. Tā apstākļos radās termins politiskā ekonomija, kuras autors ir A Monkretjēns (1575.- 1621.). Viņš terminu oikonomia papildināja ar grieķu vārdu politeja, kas nozīmē sabiedrisko iekārtu jeb politisko ekonomiju. Ar šādu nosaukumu arī izveidojās ekonomikas teorijas zinātne- zinātne par sabiedriskās iekārtas saimnieciskās darbības likumiem. Ādams Smits (1723.- 1790.) 1776.gadā pirmais runāja par politisko ekonomiju kā zinātni. Taču 19.gs. otrajā pusē angļu ekonomists V.S.Dževonss (1835.- 1882.) pirmo reizi lietoja termina politiskā ekonomija vietā apzīmējumu ekonomikas teorija. Mūsdienās to definē kā mācību par to, kādā veidā cilvēki izmanto ierobežotos resursus, lai maksimāli apmierinātu savas vajadzības.
Ekonomikas teorijas priekšmetu var tikai nosacīti sadalīt divās daļās- mikroekonomikā un makroekonomikā. Mikroekonomika ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas dod zināšanas par individuālas saimnieciskas vienības rīcību, mācība par individuāla tirgus darbību, par to, kā veidojas konkrētas preces un pakalpojumu cena u.tml.…