Brīvā tirgus ekonomika. Resursu sadales process notiek tikai ar tirgus starpniecību. Tās teorētiskās bāzes dibinātāji ir Ā. Smits, D. Rikardo, Dž. Mills, darbu turpināja neoklasiskās skolas pārstāvji. Šīs sistēmas pastāvēšanas obligāts nosacījums ir privātīpašums, kura galvenais mērķis ir peļņas iegūšana. Produkts tiek izgatavots ar mērķi, lai pārdotu citiem. Tirgus ekonomikas apstākļos dominējošas ir maiņas attiecības, kad pastāv princips – pārdod, lai pirktu. Radušies brīvā tirgus apstākļi rada pilnīgu konkurenci. Ir brīva uzņēmējdarbība un ekonomiskā iniciatīva – indivīda saimnieciskās darbības izvēle ir brīva. Šajos apstākļos darbojas „ekonomiskais cilvēks” – darbības motīvus nosaka paša intereses. Valsts loma aprobežojas ar valsts aizsardzības, iekšējās kārtības nodrošināšanas uzdevumiem.2
Komandekonomika. Ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums. Marksisma teorija apgalvoja, ka tas ir visspēcīgākais efektīvas saimniekošanas motīvs. Sabiedriskais īpašums pastāv divās formās: kā valsts īpašums un kā kooperatīvu kolhozu īpašums. Bez darba resursu tirgus starpniecības notiek cilvēka savienošana ar ražošanas līdzekļiem, darbaspēkam vairs neesot par preci. Iegūstot kolektīva saimnieka tiesības, darba veicēji pārvalda ražošanu un saražoto produkciju izmanto visas tautas interesēs. Produkta sadale notiek proporcionāli katra darba ieguldījumam. Plānveidīgums, ko nosaka vienots centrs, ir ražošanas sakaru galvenā forma. Komandekonomikas apstākļos visas tautas intereses formāli pārstāv valsts. Paralēli valsts struktūrām tiek veidotas valdošās partijas struktūras. Komandekonomikā pastāv sabiedriskais īpašums uz ražošanas resursiem.3
Jauktā ekonomika. Tirgus saimniecības veids, kurā vienlaikus pastāv kā valsts sektors tā arī tirgus mehānisms. Tās pamats ir privātīpašums, ekonomiskā iniciatīva, brīvā uzņēmējdarbība un nepilnīga konkurence. Valsts tirgu ietekmē gan ar ekonomiskiem, gan administratīviem līdzekļiem. Šīs sistēmas veidošanās un attīstības procesā ir vairāki faktori, piemēram, tirgus uztver tās vajadzības, kas ir saistītas ar maksātspējīgo pieprasījumu, iekšējās kārtības nodrošināšana, internacionālie ekonomiskie sakari ir kļuvuši sarežģītāki, sabiedrības kopējās sociālās vajadzības, piemēram, izglītība, apdrošināšana. Kā papildus regulētājmehānisms iesaistās valsts gadījumos, ja konkrētais tirgus ir zaudējis spēju garantēt iedzīvotāju vēlmju apmierināšanu un pilnvērtīgu saimniekošanu.4
…