3.Četri pamata pieņēmumi (pieejas) starptautiskās komunikācijas jomā (H. Mowlana)
1. Ideālistiski humānā (idealistic-humanistic) pieeja starptautisko komunikāciju raksturo kā nāciju un cilvēku savienošanas, tuvināšanas līdzekli un kā spēku, kas asistē starptautiskajām organizācijām to darbā pasaules sabiedrībai. Kā tāda tā tiecas pretī arvien pieaugošajai sapratnei starp nācijām un cilvēkiem un pasaules miera sasniegšanai. Komunikācijas process šajā gadījumā tiek uzlūkots tā ideālākajā formā.
2. Otrā pieeja reizēm tiek saukta par politisko pievēršanu (proselytization). Tā starptautisko komunikāciju redz kā propagandu, ideoloģisku pretstatījumu, reklāmu un mītu un klišeju radīšanu. Tās parasti ir vienvirziena komunikācijas, un tās visas pieprasa sava veida centrālas organizatoriskas autoritātes. Tādējādi tās tiek pildītas ar konkrētu autoritāru, totalitāru raksturu (character), kas padara iespējamu manipulēšanu ar cilvēkiem. Šī pieeja starptautiskajai komunikācijai pēdējās dažās dekādēs ir dominējusi attiecībās starp valstīm.
3. Trešā, arvien manāmāka, pieeja ir starptautiskajā kontekstā informāciju aplūkot kā ekonomisku spēku, varu. Šajā gadījumā tās darbība ir vērīgāka (subtle), ziņojums ir vairāk subliminal (nespēju iztulkot šo vārdu). Acīmredzami respektabli starptautiski attīstības projekti, biznesa avantūras, mārketings, tirdzniecība un tehnoloģiju pārvešana raksturo šo pieeju un vienmēr ir izvērsusies par vājāku, perifērisku nāciju dominēšanu. Mazāk attīstītu valstu “modernizācija” ir izvērsusies par to pievēršanos Rietumu “ceļiem” un ir tās padarījusi par Rietumu centriem vieglāk ietekmējamām nācijām. Šis process (uz ko reizēm atsaucas kā uz “rietumtoksifikāciju” - Westoxification), veicinot pārbēdzēju ne-vietējo uzvedības formu pieņemšanu, var izvērsties par radošā spēka, varas šizofrēnisku pamirumu.
4. Ceturtā pieeja starptautiskajai komunikācijai ir aplūkot informāciju kā politisku varu, spēku. Šajā gadījumā informācija ziņu un datu formā ir neitrāla, bezvērtīga prece (commodity). Starptautisko masu mediju, kabeļu servisu (wire service), literatūras, kino un televīzijas ražošanu atklāj līdzekļu (means) koncentrēšanos dažu valstu rokās. Kad informācija tiek nodota no vienas valsts otrai, tiek nodots arī kulturālais avota saturs, kas var arī vienmēr nebūt saņēmēja interesēs. (Šī pieeja apgalvo, ka informācijas pārraide vienlaicīgi ir saistīta ar kultūras satura pārraidi, kas nevar palikt bez sekām.)
Šīs četras orientācijas raksturo, kā valstis, zinātnieki un mediju darbinieki ir aprakstījuši starptautiskās komunikācijas pieaugošās ietilpības pēdējo piecu dekāžu laikā. Šis iedalījums nav savstarpēji izslēdzošs. Šīs četras pieejas, īpaši pēdējās trīs, ir savstarpēji saistītas dažādās pakāpēs.
4.Globalizācijas definīcijas un diskursi
Tā kā nav vienotas globalizācijas definīcijas, būtu jāorientējas uz tiem skaidrojumiem, kas ir pie Moulanas. Globalizācijas teorijas minot, jāatsaucas uz konkrētu autoru. Pietiks ar vienu definīciju, ja spējam to komentēt. Jāizvēlas sava pozīcija globalizācijas jautājumos, jāspēj to pamatot.
Pastāv daudzas versijas par to, kas ir globalizācija. Jēdziens ir daudznozīmīgs un neskaidrs, par šo tēmu tiek piedāvāts plašs informācijas klāsts, tādēļ par globalizācijas procesiem pasaulē labāk runāt varbūtības izteiksmē, jo viena definīcija nevar būt precīza un visaptveroša un nespēj atspoguļot visas globalizācijas procesa īpašības.
Globalizācijas procesa izpēte aizsākusies Rietumeiropas industriāli attīstītākajās valstīs 20.gs.60-o gadu beigās – Lielbritānijā, ASV, Francijā un Rietumvācijā. Dažādu nozaru pārstāvju zinātnieki pievērsa uzmanību intensīvai komunikācijai starp nācijām, valsti valdībām, uzņēmējiem. Diskusijās par globalizācijas fenomenu attīstījās arī globalizācijas kritika, kas vēlāk kļuva par idejisko pamatu antiglobālismam. Kustības kā neomarksisms, postmodernisms diskutēja par globalizāciju, taču kādēļ globalizāciju ir grūti definēt? Ir vairāki apstākļi, kas padara vienotas definīcijas veidošanu sarežģītu, jo: globalizācija notiek „šeit un tagad” – tas ir empīrisks process, kurā dažādos veidos ir iesaistīti visi. Vieglāk ir analizēt to, kas ir statisks un nemainīgs, kas pieder vēsturei. Globalizācija neiekļaujas šādos rāmjos, jo visu laiku mainās. Teoretizēt par globalizāciju nozīmē riskēt ar to, ka atzinumi ļoti ātri novecos un neatbildīs reālai situācijai. Teorija nepaspēj tikt praksei līdzi. Pašlaik tiek pilnveidoti komunikācijas līdzekļi, tiek paātrināts datu pārraides ātrums internetā.
Mūsdienās cilvēces informācijas producēšanas ātrums un daudzums ir apbrīnojams, kā piemēru var minēt to, ka mūsdienu cilvēks viena laikraksta numurā uzzina vairāk informācijas nekā 17.gs.cilvēks visa mūža garumā. Informācijas daudzums nosaka mūsu prasmes ar to apieties, izmantot. Prasmes un vērtības darba tirgū atkarīgas no spējas tikt galā ar informācijas plūsmu. Būtu kļūdaini domāt, ka visi var izmantot jauno komunikācijas tehnoloģiju priekšrocības, jo pieeja jaunajām komunikācijām atkarīga no indivīda sociālā statusa, izglītības, prasmes darbā ar datoru un sabiedrības attīstības. Tātad – globalizācija nav visiem?
Nav gan zināmas laika robežas, kas palīdzētu noteikt, kad globalizācija sākusies, tātad to var definēt kā noteiktas sabiedrības attīstības posma rezultātu. Var nosaukt vairākas globalizācijas analītiķu minētas īpašības, neskatoties uz šķēršļiem vienkāršas definīcijas veidošanā: 1.Globalizācija veidojusies R-Eiropas valstīs, kuru attīstītajās ekonomikās informācijas apmaiņas apjomi 20.gs. otrā pusē strauji palielinājās, mazinoties nacionālās valsts spējai kontrolēt un nepieciešamības gadījumā apturēt tās izplatīšanu; 2.Ekonomikas produktivitātē informācija un tās izplatīšanas veidi ieguva svarīgu pozīviju, mazinot dabas resursu un ražošanas procesu īpatsvaru ekonomikas attīstībā; 3.Tehnoloģijas kļuva par konkurētspējas pamatavotu un tā rezultātā strauji attīstījās informācijas sabiedrības, kuras funkcionēšanā informācija ir jauns kapitāls, pamats konkurētspējai un starptautiskai ietekmei, informācija kļūst par izšķirošo resursu, bet nepieejamība veido plaisu starp valstīm. 4.Komunikācija kļuva intensīvāka ne tikai virtuālā telpā, bet cilvēka laiku un telpu pārveidoja arī citas tehnoloģijas, kam pateicoties, indivīds var brīvi ceļot, mērojot lielus attālumus īsā laikā un spējot fiziski būt klātesošs vairākos procesos, kas ir ģeogrāfiski attālināti no viņa dzīves vietas; 5.Indivīds un sabiedrība spēj sekot līdzi tam, kas notiek ārpus nacionālās valsts robežām. Rezultātā veidojas jauna veida kompetence – orientēšanās uz starptautisko notikumu plūsmā. Cilvēks kļūst par globalizētas sabiedrības locekli un, pateicoties tehnoloģijām, iegūst informāciju par attāliem reģioniem.
Taču informācija par citām zemēm tika saņemta arī cilvēces attīstības senākos posms, bet principiālā atšķirība ir cita: tā kā globalizētais cilvēks ir indivīds, kas ir caurstrāvots ar aktuālu informāciju par citām sabiedrībām, bet informācijas saņemšanas ātrums un veidi radikāli atšķiras, kā arī dēļ tā, ka, ja agrāk 18.gs. ziņas par Krievijas carienes nāvi attālinātus Sibīrijas rajonus sasniedza gadu pēc nāves, tad šodien to var uzzināt tiešā ēterā pa TV. Informācijas tehnoloģiju attīstība 20.gs.ļāva saņemt informāciju vienlaicīgi ar tās veidošanu. Notikums „notiek” un vienlaikus pārtop par informāciju.
…
