Zinātne ir pārbaudītas, sistematizētas zināšanas par apkārtējo pasauli un parādībām. Zinātni raksturo savs pētīšanas objekts, pamatjēdzieni (kategorijas), pētīšanas metodes, informācijas avoti, attīstības vēsture.
Pedagoģija ir zinātne par audzināšanu (pētīšanas objekts) – vienas paaudzes kultūrvērtību nodošana nākamajai. Bez audzināšanas nav iespējama sabiedrības attīstība. Audzināšanas sabiedriskās funkcijas:
Saglabā un nodod jaunajai paaudzei vecās paaudzes zināšanas, prasmes, attieksmes, sabiedriskās uzvedības praksi,
Sekmē jaunās paaudzes iekļaušanos tautsaimniecībā, līdzdarbībai valsts un sabiedriskajā dzīvē,
Veicina cilvēka individuālo vērtību izveidi, personības spēju un dotumu attīstību.
Atkarībā no jaunās paaudzes vajadzībām audzināšana pilda pasargāšanas, atbalstīšanas un ietekmēšanas funkcijas. Mērķtiecīga humāna audzināšana ir savstarpēja ietekmēšanās. Audzināšana ir mijdarbība - savstarpēja uztveršana, vērtēšana un ietekmēšana.
Jēdziena “audzināšana” izpratnes nozīmes:
plašākā izpratnē – sociālās pieredzes pārņemšana un personības attīstības vadīšana – audzināšana ietverot arī mācīšanu.
Šaurākā nozīmē – personības attieksmes veidošana pret apkārtējo pasauli, valsti, dabu, cilvēkiem, pašiem pret sevi.
Speciālā nozīmē – noteikta audzināšana uzdevuma risināšana, piem., estētisko priekšstatu un gaumes veidošana.
Pedagoģijai ir vairāki pamatjēdzieni (kategorijas), kas atspoguļo tās būtību:
1.Audzināšana - pedagoģijas pamatjēdziens, mijiedarbības starp pieaugušo un bērnu, kas notiek sociālajā vidē un veic personības socializāciju.
2.Pašaudzināšana – cilvēka apzināta un mērķtiecīga darbība, veidojot sevī vēlamās personības īpašības un uzvedības normas, attieksmi pret sevi, citiem cilvēkiem, apkārtējo pasauli un dabu, izskaužot nevēlamo.
3.Izglītība – audzināšanas rezultāts un priekšnosacījums tālākai audzināšanas virzīšanai.
4.Mācības – divpusējs, speciāli organizēts process (mācīšanā – mācīšanās), vide, apstākļi skolēna pieredzes bagātināšanai, intelektuālajai, tikumiskajai attīstībai, pašaudzināšanai.
5.Pašizglītība – cilvēka paša noteikta, mērķtiecīgi organizēta, plānota un vadīta sistemātiskās izziņas darbība, kura mērķis ir pilnveidot zināšanas. Pašizglītība saistās cilvēka interesi, stingru raksturu un paškontroli. Pa1sizglītību realizē gan skolā, gan arī ārpus tās.
6.Attīstība – mērķtiecīga audzināšanas procesā notiekoša skolēnu personības veidošanās, attīstība kā audzināšanas mērķis, priekšnosacījums, rezultāts.
7.Kulturizācija (enkulturizācīja) – ieaugšana kultūrā, kultūras mācīšanās, cilvēka darbības pamata process. Kultūra – viss, ko cilvēku sabiedrība radījusi ar fizisko un garīgo darbu, cilvēku garīgās dzīves un sociālās uzvedības normu sfēra.
8.Socializācija – cilvēka sociālā veidošanās apkārtējās vides ietekmē, kulturizācijas procesa sastāvdaļa, notiek ģimenē, skolā un tālākās dzīves pakāpēs – darbā, laulībā.
9.Sociālā mācīšanās – notiek līdzās priekšmetu apguvei, darbošanās sociālajos ietvaros – iekļaušanās grupā, pāros, projektos, šīs darbošanās prasmes attīstīšana.
10.Sociālā audzināšana - pasākumi, ar kuriem tiek veicināta audzēkņu sociālā mācīšanās.
11.Humānistiskā izglītība – izglītības virziens, kas balstās uz humānisma ideju par cilvēcību un kur tiek noraidīts nehumānisms, kas cilvēku pakļauj varai un izmanto zemiskiem mērķiem.
Pedagoģijas zinātnes funkcijas ir: pētīt pedagoģisko procesu un izstrādāt konkrētus ieteikumus, priekšlikumus pedagoģiskajai praksei. Zinātniskā pētniecība nodrošina pedagoģijas teorijas attīstību un teorētisko atziņu ieviešanu praktiskajā dzīvē.
Pedagoģijas zinātnei ir sava noteikta zinātņu sistēma, kas katra atsevišķi arī tiek uzskatītas par patstāvīgām zinātnēm (pedagoģijas nozares, disciplīnas):
1.Vispārīgā pedagoģija – apskata pedagoģijas galvenās kategorijas, precizē audzināšanas mērķi un uzdevumus, noskaidro to īstenošanas objektīvo un subjektīvos nosacījumus (tautas izglītības sistēmu, iedzimtības, sociālās vides un audzināšanas mijiedarbību), apskata jautājumus par pētīšanas metodēm.
2.Didaktika – pēta mācību procesu, tā principus, metodes, likumsakarības. Didaktikas kā zinātnes pamatlicējs J. A. Komenskis (16.gs.) – jēdziena autors V. Redke (16.gs.).
3.Audzināšanas teorija – pēta audzināšanu kā attieksmju, gribas u.c. īpašību veidošanās procesu.
4.Pedagoģijas vēsture – pēta pedagoģijas zinātnes un skolu prakses mantojumu.
5.Skolvadība – pēta skolas organizācijas pilnveidošanas jautājumus.
Pedagoģijas saistības ar citām zinātņu nozarēm:
Psiholoģija – palīdz izprast cilvēka psihiskos procesus, stāvokļus un personības psihiskās īpatnības, tādējādi sekmējot mācīšanās un audzināšanas likumsakarību atklāšanu.
Filozofija – pedagoģijas metodoloģiskais pamats, tā dod pedagoģijai dziļāku iekšējo saturu.
Socioloģija – pēta, kāda ir skolas vides ietekme uz personību, sociālās vides ietekmi uz skolu…
Antropoloģiskās zinātnes – cilvēka anatomija, fizioloģija, higiēna, ģenētika – audzināšanas darbā jāievēro audzināmā bioloģiskās īpatnības.
Sabiedriskās zinātnes – ētika, estētika, vēsture, ekonomika – palīdz pedagoģijāi izstrādāt audzināšanas mērķi un konkrētus uzdevumus……
