Jūtas ir cilvēka subjektīvās pasaules vērtēšanas sistēma.
PĒC JŪTU IETEKMES UZ CILVĒKA IZŠĶIR:
Stēniskās jūtas (mundrās) – aktivizē cilvēka darbību, vairo viņa enerģiju.
Astēniskās jūtas – pazemina cilvēka darba spēju.
Vienas un tās pašas jūtas dažādos cilvēkos var izsaukt kā stēnisku, tā astēnisku reakciju.
JŪTU ĪPATNĪBAS:
Jūtu polaritāte – izpaužas tai apstāklī, ka cilvēkiem pret priekšmetiem, parādībām, faktiem utt. var izveidoties gan pozitīvā gan negatīvā attieksme.
Jūtu ambivalence – ir spēja pārdzīvot vienlaicīgi polārās jūtas (piem., ienīst un mīlēt).
Jūtu intensitāte – nosaka jūtu pārdzīvojuma pakāpi. Atkarībā no procesa norises, jūtas iedala stiprās, vājās un vētrainās.
AUGSTĀKĀS JŪTAS:
Estētiskās jūtas – šo jūtu avots ir mākslas darbi , daba, kā arī citi cilvēka darbības produkti (piem., skaistuma, dramatisma, komisma jūtas).
Praksiskas jūtas – rodas pati cilvēka darbībā (piem., izpildot darbību cilvēkam var rasties uzbudinājums vai sasprindzinājums, veiksmes un prieka izjūtas vai garlaicības u.c.).
Morālās jūtas – šo jūtu pamatā ir sabiedrisko interešu un savu saistību attiecībā pret sabiedrību apzināšanās. (Piemēram, pienākuma, atbildības, mīlestības, patriotisma, draudzības jūtas, u.c.).
Intelektuālās jūtas – rodas cilvēka izziņas darbībā, pastāvīgi to pavada un piešķir tai zināmu emocionālu nokrāsu. Intelektuālajā darbībā cilvēks var pārdzīvot apmierinājuma vai neapmierinājuma izjūtu.
JŪTU VEIDI:
Zemākās jūtas – saistītas ar priekšmetiem, kuri apmierina cilvēka dabiskās vajadzības un signalizē par fizisko stāvokli – veselību vai slimību, kādu dabisko vajadzību apmierināšanu vai neapmierināšanu (piemēram, izsalkums).
Augstākās jūtas – ir cilvēka garīgās dzīves dažādu pušu vērtēšanas sistēma. Tas rodas, kad cilvēks vērtē parādības, kas attiecināmas uz sabiedrības dzīves dažādām pusēm.
