Elpošana
„Elpošana ir organisko vielu oksidēšanās dzīvajos organismos, kurā atbrīvojas ķīmiskā enerģija.
Ja šim procesam ir nepieciešams skābeklis, tad tā ir aeiroba elpošana, bet, ja tas notiek bez skābekļa līdzdalības, tad –anaeiroba elpošana. Organisko vielu sašķelšana ir pakāpenisks fermetatīvs process. Lielākā daļa no atbrīvotās enerģijas tiek saistīta adenozīntrifosfāta (ATF) veidā.
Elpošanu, kas notiek šūnās, sauc par iekššūnu jeb audu elpošanu. To nevajag jaukt ar ārējo elpošanu, jeb, precīzāk, gāzu maiņu. Ārējā elpošana nodrošina O2 uzņemšanu organismā no ārvides un CO2 izdalīšanu tajā.”
Elpošanas sistēmas termini
Elpošana – gāzu (skābekļa un ogļskābās gāzes) apmaiņa starp prganismu un vidi, šo gāzu transports organisma iekšējās vides šķidrumos un metabolisms šūnās.
Ārējā elpošana – alveolu ventilācija un gāzu apmaiņa caur alveo-hematisko barjeru.
Spirometrija – funkcionālas izmeklēšanas metode plaušu tilpumu noteikšanai.
Plaušu tilpumi – elpošanas tilpums, ieelpas rezerves tilpums, izelpas rezerves tilpums, plaušu reziduālais tilpums.
Elpošanas tilpums (ET) – „parastas” ieelpas vai izelpas tilpums; pieaugušam cilvēkam aptuveni 500 ml.
Plaušu „kapacitātes” – vairāku plaušu tilpumu kombinācijas: ieelpas kapacitāte, vitāla kapacitāte, funkcionālā kapacitāte, kopējā (totālā) plaušu kapacitāte.
Plaušu vitālā kapacitāte (PVK) – gaisa tilpums, ko cilvēks var ieelpot, ieelpu uzsākot pēc maksimālas izelpas: pieaugušam cilvēkam aptuveni 4600 ml.
Kopējā plaušu kapacitāte (KPK) – gaisa tilpums plaušās pec maksimālas forsētas ieelpas: pieaugušiem cilvēkiem aptuveni 5800 ml.
Elpošanas darbs – mehāniskais darbs, kādu veic elpošanas muskulatūra, lai notiktu alveolu ventilācija, izšķir divus elpošanas darba komponentus:
1. „elastisko” darbu – plaušu izplešanai kam pretojas plaušu un krūšu kurvja audu elastiskie spēki
2. „ neelastisko” darbu – mehāniskas pretestības starp kustīgiem audiem un starp gaisa slāņiem pārvarēšanai : ikdienas parastā elpošanas darbs nepārsniedz 3 – 5% no organisma kopējās enerģijas patēriņa.
Elpošanas aizsargrefleksi – elpas aizture, šķavas, lepus, pastiprināta glotu sekrēcija, bronhu spazmas.
Struktūras un funkcijas savstarpējās attiecības
Elpošanas aparāta galvenā sastāvdaļa ir plaušas, kuras ar ārējo vidi savieno elpceļi. Tos veido deguna ejas , mutes dobums, aizdegune, balsene, traheja, bronhi. Bronhi savukārt zarojas . Šie zarojumi veido gaisa vadīšanas zonu, kurā kopējais terminālo bronhiolu skaits sasniedz 65 000. Elpceļos gāzu maiņa nenotiek, jo to sienas nelaiž cauri gāzes.
Īpaši jāuzsver ,ka smēķēšana šo attīrīšanas funkciju novājina, jo nomāc skropstiņu kustības, pavājina alveolāro makrofagu aktivitāti un izmaina bronhiolā koka muskuļu tonusu.
Simpatiskie impulsi, tāpat kā adrenomimētskās vielas, bronhiolas paplašina un elpošanu atvieglo.
Pieaugušam cilvēkam alveolu skaits variē no 200 līdz 600 milj. atkarībā no auguma, bet alveolu diametrs ir 0,1- 0,3 mm.
Elpošanas darbs
…
