Biogrāfija:
1858. gada 15. aprīlī dzimis Epinalā, Francijā.
1882. - 87. gadam strādā par filozofijas pasniedzēju Parīzes skolās.
1885. – 86. gadam iegūst sociālās zināšanas pie V.Vunta (psihologa) Vācijā.
1887.g. - kļūst par pedagogu, socioloģijas doktoru Bordo universitātē.
1893.g. - publicē savas tēzes “Par sabiedriskā darba dalīšanu”.
1895.g. – “Socioloģiskās metodes likumi”.
1896.g. – iegūst prfesora titulu Bordo universitātē.
1897.g. – “Pašnāvība”.
1902.g. – sāk strādāt Sorbonas universitātē.
1912.g. – publicē “Reliģiskās dzīves elementārās formas”.
1913.g. – iegūst izglītības un socioloģijas zinātnes profesora titulu.
1916.g. – mirst viņa vienīgais dēls.
1917. gada 15. novembrī mirst pats E.Dirkheims.
“Par sabiedriskā darba dalīšanu” (1893)
Šajā darbā E.Dirkheims atspoguļo indivīda un kolektīva attiecības, kā no indivīda veidojas sabiedrība, kā sabiedrībā tiek panākta savstarpēja saskaņa (konsensuss).
Sabiedriskā darba dalīšanas analīze E.Dirkheimam galvenokārt balstās uz diviem sabiedrības ideāltipiem:
1)Primitīvās, arhajiskās sabiedrības, kuru raksturo mehāniskā solidaritāte.
2)Industriālās, modernās sabiedrības, kuru raksturo organiskā solidaritāte.
Mehāniskā un organiskā solidaritāte – tie ir divi sociālās saskaņas jeb indivīdu integrēšanās veidi un tiem ir liela ietekme uz sabiedrības struktūru.
Par solidaritāti E.Dirkheims sauc to spēku, kas satur sabiedrību kopā.…