Kopsavilkums
Empīrisma aizsācējs ir angļu filozofs Frānsis Bēkons, kurš centās attīstīt dabaszinātnisko pieeju, teorētisko izziņu, meklēt jaunas zināšanu iegūšanas metodes, savienot izziņu ar dabas praktisku apgūšanu un izmantošanu cilvēka labā. Frānsis Bēkons Jaunlaiku filozofijā aizsāka emppīrisko pieeju un attīstīja induktīvo metodi. Empīrisms nozīmē filozofisko nostādni, ka zināšanas balstās uz pieredzi. Induktīvā metode nozīmē pieņēmumu ar kuru palīdzību no pietiekama skaita atsevišķu faktu vai parādību novērošanas pāriet uz vispārīgiem secinājumiem vai likumiem. Empīrisma filozofijā pastāv četras veida elki, kas traucē cilvēka izziņu.
Savukārt, Renē Dekarts aizsāk racionālisma virzienu, kas par noteicošo uzskata cilvēka prātu. Prāts ir īto zināšanu kritērijs. Pastāv divas atšķirīgas substances – domāšanas substance un materiālā substance. Dievs Dekarta sistēmā ir vajadzīgs kā princips, kas garantē prāta darbības un ārpasaules norišu saskaņotību. Tiek apšaubīts viss, ko dod sajūtas, iztēle un prāts. Tiek apšaubīts viss pieredzē dots.
Starp empīrismu un racionālismu pastāv būtiskas atšķirības. Empīrisms balstās uz pieredzi, bet pavisam pretēja nostādne ir racionālismam, kas atdzīst, ka prāts ir īsto zināšanu avots. Racionālisti uzskata, ka filozofijai ir jāmāca domāt kaut ko citu, nevis pieredzē saskatāmo. Piemēram, empīrisma aizsācējs Bēkons runāja par zināšanām kā par spēku un varu, domājot galvenokārt cilvēka spēju ietekmēt apkārtējo pasauli, bet racionālists – Dekarts – runā par cilvēka spēju valdīt pār savu prātu. Interesanti, ka racionālisti atšķirībā no empīriķiem neapgalvo, ka prāts ir dabas dota spēja. Viņi uzskata, ka prāts ir saistīts ar cilvēka dabisko eksistenci. Tomēr gan empīriķiem, gan racionālistiem ir ceļš, kurš jānoiet, lai attīrītu domu. Empīriķiem elku metode, savukārt, racionālistiem šaubu metode.
Jāsecina, ka līdz ar F. Bēkona un R. Dekarta mācībām Eiropas filozofijā nostiprinājās jauna domāšanas paradigma.
…
