Erika Ādamsona noveles "Abakuka krišana" analīze

Blakustēli
Pirmais blakustēls ir kaimiņienes puisēns, kurš kāpņu telpā norunājas. Aleksandram mēģinot paiet garām nepamanītam, puisēns viņam prasa, vai viņš neredz, kur iet, par ko pats Aleksandrs nokaunās (''-''Ei tu, vai tu neredzi, kur tu ej? Nesamin Abakuku!'' - ''Kas tas ir?'''Puisēns paskatījās jautātājā, tad pelēkā un nekustīgā koka vīriņā un skaļi teica: -''Tu!''). Šķiet, ka tas, cik pārliecinoši puisēns viņam apgalvoja to, lika Papīram noticēt, ka viņš tiešām ir Abakuks. Pēc tam, Abakukam ieslīdot tukšajā liftu šahtā, sāk rasties iracionālas bailes, paranoja no šīs šahtas.
Otrais nozīmīgais blakustēls ir Aleksandra Papīra priekšnieks, kurš šķiet viņam līdzīgs, jo ir drūms un pedantisks (''Piecciparu skaitļus, kā, piemēram, 79439, viņš uzrakstīja ar tādu grāciju, ka pat drūmais šefs - Kufiels Sprungins - apmierināts pasmaidīja, un arī pats grāmatvedis cildenā darba priekā aizmirsa savas rūpes''). Kufiels Sprungins Aleksandrā iedrošina darba prieku, kas palīdz nedomāt par problēmām, bet kas diemžēl robežojas arī ar pārmērīgu pedantismu.
…