Iespējams, ka pareizāk būtu vispirms paskaidrot, ko nozīmē ētika un cilvēktēls, taču tāpat kā daudziem cilvēkiem man nāksies iztikt ar aptuvenu, uz intuīciju balstītu šo konceptu skaidrojumu un – pats galvenais – jau iepriekšpieņemot, ka ētika, jābūtības apziņa, cilvēka izraudzīts cilvēka ideāls ir kā tādi, lai pēc tam es varētu teikt, ka saistībā ar Hābermāsa (Jürgen Habermas; dz.1929) ētiku var runāt par tādu un tādu cilvēktēlu, bet Fuko (Michel Foucault; 1926-1984) ētiku – par tādu un tādu. Bet, izmantojot iepriekšpieņemtas un vairāk vai mazāk vispārpieņemtas atziņas, ētika šajā referātā nozīmēs pārdomu lauku, kas mēģina atrast atbildi uz jautājumu: “Kas ir jādara?”1 Kā redzams, šāda “definīcija” nepavisam neskar to pārdomu lauku, kas analizētu ētikā izmantoto valodu, vai kas apgalvotu, ka ētika līdz 20.gs. ir “vīriešu” ētika. Attiecīgi tam, ja ir noteikts, kas ir jādara, var runāt par cilvēku, kurš ir spējīgs izdarīt to, kas ir jādara. Tas būtu cilvēktēls.
Sākotnēji varētu šķist, ka, ja reiz es izvēlējos rakstīt par Hābermāsu un Fuko, tad mans mērķis būs norādīt, ka Hābermāss izvirza universālu morāles normu un viņa cilvēktēls ir 20.gs. tik ļoti peltais homo rationalis, bet Fuko dekonstruē subjektu (pagātnes un tagadnes), parādot, ka jebkas, ko cilvēki var pieņemt par universālu normu, ir vēsturiski mainīgs lielums, ka paša subjekta ideāltēls ir sociālvēsturiski konstruēts, bet, savukārt, varas tīklojums arī vēturiski mainās – tāpat kā patiesība, kas vienmēr ir varas patiesība. Bet tas būs tikai viens no maniem uzdevumiem. …
