22. Ko Aristotelis pārņem un ko atmet no Platona ētikas?
Aristotelis tālāk attīsta Platona tikuma teoriju, veicot tajā strukturālas izmaiņas, kā arī ievieto to plašākā kontekstā. Tiek atmests Platona iedalījums dvēseles augstākajās un zemākajās daļās. Tāpat arī zūd Platona ieskats par “taisnīgumu” kā harmoniju starp dvēseles daļām. Platona ētika vairāk lidzinājās ģeometrijai, kamēr Aristotelim tā vairāk līdzinājās bioloģijai, taču kopējais ētikas pamat uzdevums nemainās: cilvēku uzvedības izvērtēšana saglabājas.
23. Kādā viedā Aristoteļa 'zelta vidusceļš' var noderēt jebkādu tikumu un netikumu ranžēšanai?
Zelta vidusceļš- var kalpot kā analītisks rīks, kurš palīdz pretnostatīt tikumus pret netikumiem, tos izvērtēt, lai neieslīgtu galējībās, neierosinātu darbības, kas vecina apburto loku t.s atriebība, kuras gadījumā cieš abas puses. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka ne katrs vidusceļš ir tikums, tomēr tie ir vidusceļš starp galējībām, ieslīgšanai netikumos.
24. Reliģiskā ētikā praktiski darbojas gan „pienākuma”, gan „tikuma” pieejas. Kurai no tām pēc jūsu domām būtu dodama priekšroka reliģiskā ētikā? Argumentējiet, kādēļ.
Kā zināms, tikuma ētika neuzsver rīcību sekas vai morālo pienākumu, bet primāri akcentē cilvēkam pašam piemītošo tikumu. Tikuma ētika aplūko cilvēka rīcību un izvērtē to pēc tā rīcības, taču uzsvaru liekot uz to, ko šī rīcība liecina par konkrētā personāža raksturu un morālo uzvedību. Tāpēc arī sekojoši- tikuma ētikai būtu dodama priekšroka reliģijas ētikas kontekstā, jo salīdzinājumā ar „pienākumu”, kas vairāk izsaka monotonu, automātisku darbību, attiecībā pret kādu ārēju standartu, „tikums”- izvērtē paša indivīda morālo nostāju, rakstura iezīmes, kuras veicina uz personīgu izvēļu, darbību refleksiju.
…
