No 19. gs. beigām līdz mūsdienām pastāv postklasiskā jeb neklasiskā filozofija.
Pie tās pieder A.Šopenhauera iracionālisms, dzīves filozofija ( F.Nīče, V.Diltejs, G. Zimmels, A. Bergsons, O.Špenglers, H. Ortega i Gasets un citi), fenomenoloģija ( E. Huserls ), eksistenciālisms ( Ž.P. Sartrs, M.Heidegers, A.Kamī un citi), hermeneitika ( H.G.Gādamers), postmodernisms ( Ž. F. Liotārs, Ž. Bodrijārs).
Vadoties pēc vairākiem kritērijiem, postklasiskā filozofija būtiski atšķiras no klasiskās filozofijas. Vispārīgi ņemot, klasiskā filozofija ir racionālistiska filozofija, kas sevi uzskata par zinātni. Tā pieņem, ka pasaulē valda viens un tas pats universālais prāts, kas ir vai nu tieši Dievs, vai ir iemiesots dabā. Arī cilvēkā pašā ir kāda daļiņa no universālā prāta. Tas nozīmē, ka var racionāli izskaidrot šo pasauli ( izziņai nav principiālu robežu). Pastāv ticība absolūtajam. Dievs ir viens priekš visiem, un arī patiesība ir viena priekš visiem. Cilvēkam un visai sabiedrībai atliek vien dzīvot pēc universālā (kosmiskā) prāta likumiem un būt laimīgiem.
Klasiskā filozofija atzīst, ka cilvēkā mīt arī neapzinātais, ir kādas dziņas, impulsi, bet to visu var kontrolēt racionālā griba.
Iracionālisms. A. Šopenhauera uzskats par pasauli un cilvēka dzīvi (irrationalis-nesaprātīgs, neapzināts). Pasaules pamats, tās būtība ir kosmiska griba. Katrs spēks ir šīs gribas izpausme, griba tiem piešķir jēgu. Kosmiskā griba ir vienota, taču tās izpausmes telpā un laikā ir bezgalīgas. (jūs esat pilnīga nejaušība). Nemitīgi mijas uzvaras ar zaudējumiem. Zemākā līmeņa griba dabā parādās kā akla tieksme, tumša dziņa. Augstākā līmenī tā vairāk izpaužas kā ideja. Indivīda rīcības vai darbības motīvi nav nekas cits kā viņā mītošās gribas idejas parādīšanās uz āru. Pati par sevi griba ir brīva, taču, iegūstot varu pār cilvēku – kļūstot par motīvu, tā pārvēršas par nepieciešamību. Šopenhauers bija pirmais ļoti pesimistiskais domātājs. Šī pasaule, kurā dzīvojam, ir sliktākā no iespējamām. Dzīve vienmēr norit starp vajadzību, vēlmju rašanos un to apmierināšanas iespējām. Ja vajadzības neapmierina, rodas ciešanas, ja apmierina, tad rodas apnicība, garlaicība, jēgas zudums. Optimismam nav pamata. Visu dabūt ir slikti. Cilvēks – sava rakstura vergs. Pasaules ļaunums ir neiznīcināms un nenovēršams. Lai mazinātu ciešanas, filozofs piedāvā šādu izeju: atteikties no visām vēlmēm un vajadzībām, dzīvot askētiski un pilnīgā mierā. (Aizgūts no budisma filozofijas). Prātam un zinātnei Šopenhauers ierāda otršķirīgu lomu. Pasaules noslēpumos var iedziļināties ar intuīcijas palīdzību, bet tā ir dota tikai ģēnijiem, bet ne pūļa cilvēkiem. Pūlis ir pēdējā vieta kur cilvēkam vajadzētu atrasties, inteliģentam cilvēkam nav ko darīt pūlī.
…
