Finanses – naudas attiecības, kas rodas naudas līdzekļiem pārvietojoties no viena vadītāja pie otra uz bezatmaksas principa pamata (naudas vadītājs nevis īpašnieks, jo naudas īpašnieks ir tikai 1=valsts)
Finanses – ekonomiskas attiecības, kas piemīt pilnīgi visām ekonomiskajām formācijām, bet to pielietošanā ir būtiskas atšķirtības
Centrālie valsts finanšu teorijas jautājumi:
Vai valdība nedara pārāk daudz (maz)?
Vai valdība jebko var izdarīt vislabāk?
Ko valdībai nekad nevajadzētu darīt?
Kādas valdības programmām ir kļūdas?
Ekonomiskās skolas
Merkantīlisms – teorijas galvenā ideja ir pārliecība, ka eksports ceļ nācijas labklājību, bet imports to samazina. Valstij jāattīsta iekšējā tirdzniecība un jāveicina eksports vienlaicīgi jāierobežo preču imports. Teorija tika diskreditēta tad, kad tika pierādīts, ka tirdzniecība nenotiek tikai vienas valsts interesēs.
Klasiskā skola – valdības aktivitātes ierobežotas. Dabīga tirgus vide. Konkurence un peļņa ir svarīgākie motīvi, lai katrs censtos pats celt savu labklājību (neiejaukšanās doktrīna).
Kensisms – valstij pieder ievērojam loma un vieta ekonomikas līdzsvarošanā. Galvenie instrumenti – fiskālā politika, izdevumu politika, investīcijas, uzkrāšana. Palielinot investīcijas, palielinās ražošana, nodarbinātība un nacionālais ienākums. Valdībai jākļūst par tiešu tirgus dalībnieku. Budžetā vai un pat ir jābūt deficītam. Valdībai par ir jāaizņemas, lai aktivizētu ekonomisko darbību.
Monetārisms – ekonomikas ir stabilāka, ja valsts tajā neiejaucas. Neiestājas par pilnīgu sociālo taisnīgumu un nodarbinātību. Koncentrē uzmanību uz naudas masas regulēšanu, stipru, stabilu fiskālo politiku, budžeta nelīdzsvarotību. Kategoriski noliedz budžeta deficītu
Neoklasisti
Neokeinsisti
Ekonomiskā liberālisma skolas: klasiskā; neoklasiskā; monetārisms
Skolas, kuras pārsvarā atbalsta valsts iejaukšanos ekonomikā: merkantīlisms, keinsisms, neokeinsisms.…
