Galvenais par datoru

1890. gadā amerikāņu inženieris Hermanis Hollerits uzbūvēja ierīci tautas skaitīšanai datu apstrādei. Katra cilvēka aptaujas dati tika attēloti (kodēti) ar caurumiņiem perfokartē, bet pati perfokaršu apstrāde notika ar elektrības palīdzību: pa kontaktu pretī caurumiņiem plūstošā strāva radīja elektrisku impulsu, bet tajā vietā, kur caurumiņa nebija, šāds impulss neradās. Īpašs skaitītājs uzskaitīja impulsus, kas radās katrā no 240 iespējamām caurumiņa pozīcijām, apstrādājot visas perfokartes. Informācijas apstrādē “iesaistījās ” elektrība.
Ideja par Bebidža mašīnas analogu, kura darbībā pamatotos nevis uz mehāniskiem, bet uz elektriskiem procesiem, radās 20. gs. trīsdesmito gadu beigās gandrīz vienlaikus vācu inženierim Konrādam Cūzem un amerikāņu zinātniekiem Klodam Šennonam un Džonam Atanasofam. Reāli darbojošos mašīnu uzbūvēja vienīgi Cūze; instrukcijas tajā vajadzēja ievadīt ar perfokartēm, bet informācijas apstrādi veica elektromehāniskie releji. Līdzīgu mašīnu jau 2. pasaules kara laikā uzbūvēja amerikāņu inženieris Hovards Eikens. Mašīnu, kurā tiktu izmantotas tikai elektriskās, nevis elektromehāniskas ierīces, pirmais sāka projektēt Konrāds Cūze, bet kara laikā viņam netika atļauts strādāt pie tās izveides. Anglijā šādu mašīnu, kas bija paredzēta vācu slepeno ziņojumu atšifrēšanai, uzbūvēja 1943. gadā; tā bija ārkārtīgi līdzīga Cūzes projektam.
Mašīnu, kura pilnībā balstītos uz elektriskajām ierīcēm un būtu paredzēta patvaļīgas cilvēka ievadītas programmas izpildei, sāka izstrādāt 1942. gada beigās ASV Dž. Moučlija un P. Ekerta vadībā.…