Viena no galvenajām veiksmīgā darba procesa sastāvdaļām ir pareiza un apdomīga personāla atlase – tāda ir šī principa būtība. Pēdējā laikā šis darba procesa aspekts ir kļuvis ļoti aktuāls un katra uzņēmuma vadība arvien lielāku uzmanību velta šim jautājumam.
Tomēr tā nebija vienmēr. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā netika domāts par tā saucamo mikroklimatu kolektīvā ne no darba dēvēja, ne no darba ņēmēja puses, jo tajā laikā katrs no tiem centās apmierināt savas primāras vajadzības: vienai pusei bija nepieciešams darbaspēks, otrai pusei vajadzēja vienkārši pelnīt naudu. Netika analizētas ne darbinieku spējas un rakstura īpašības, kā arī viņa piemērotība noteiktai darba vietai. Šajā primitīvajā sistēmā vinnētājs nebija neviena no pusēm, jo darba ņēmējs nevarēja realizēties, attīstīt savas dotības un palielināt pieredzi, līdz ar to strādāja bez entuziasma un īpašas ieinteresētības ar zemu atdevi, kā rezultātā darba devējs zaudēja procesa ražīgumu, attīstību un iespējamo peļņu. Tādas neefektīvas sistēmas viens no piemēriem varētu būt arī tāds process, kā savulaik tika veidoti kara spēki: dažkārt jaundzimušā vecāki no pašas dzimšanas pierakstīja savu bērnu kādā kara spēka vienībā, nezinot un neņemot vērā viņa dotības. Izaugot jauneklis bija spiests dienēt nevis sev atbilstošā vienībā, bet tajā, kurā viņu pierakstīja vecāki. Viņš varēja kļūt, piemēram, par labu militāro ārstu vai vispār par izcilu mākslinieku, bet kļuva par sliktu huzāru.
Kopš tā laika pagāja vairāk nekā 100 gadi un šo gadu gaitā šī neefektīvā darba attiecību sistēma attīstoties apauga ar dažādām teorijām un kļuva par veselu zinātni, kuru pēta daudzi cilvēki un kuru pielieto sava ikdienas darbībā daudzi uzņēmumi.
…
