Tā, kā 1987.gadā man bija tikai pieci gadi, tad to kādi laikraksti un žurnāli tika pirkti vai abonēti par pāris kapeikām es vaicāju saviem vecākiem, vecvecākiem, radiem un draugiem, kuri tajā laikā noteikti prata lasīt vairāk nekā es.
Nepatiesā informācija un neinteresantie raksti.
Teikšu godīgi priekšstats no ievāktās un lasītās informācijas ir pavisam nelāgs. Man kā jaunietei, kas neatceras padomjlaikus un kas nav pieredzējusi pionieru sarkanos lakatiņus liekas savādi, ka varēja rakstīt avīzēs un žurnālos tik neinteresantas lietas. Cilvēkus tikai informēja par kārtējām partiju vēlēšanā un par kongresiem, bet tas, kas notiek reāli dzīvē no viņiem tika slēpts. Vienmēr tika avīzēs rakstīts, ka vēlēšanās piedalījās, ja nu ne visi 100%, tad 99.9 % noteikti, bet tā nebija patiesība to visi zināja, bet tāda informācija tika publicēta un visiem tas bija jālasa.
Informācija bija pārāk oficiāla tur netika publicētas ne kādas liekrunības un pļāpas, jo visu kontrolēja. Runājot ar laukos dzīvojošiem cilvēkiem, tad viņu viedoklis atšķīrās tajā ziņā, ka vienmēr lielu interesi izraisīja vietējā avīzē publicētie “Lopkopju sociālistiskās sacensības rezultāti”. Tur katrs varēja redzēt, kurā kolhozā izslauktas visvairāk govju un labākie sivēnu audzēšanā. Jā, tas varbūt ir salīdzināms ar - es atļaušos teikt - mūsdienām, kad cilvēki steidzas nopirkt avīzi , lai izlasītu kādu vietu kopvērtējuma pēc visiem posmiem ir sniedzis Formulas 1 mīlulis vai arī, kurā vietā tagad atrodas Latvijas basketbolisti vai hokejisti.
Cilvēkiem tika slēpta daudz un dažāda informācija. Ziņas pār ārzemēm netika publicētas. Neviens nekur nepublicēja, ja kaut kur notika karš vai nokrita lidmašīna. Tas ir nesaprotami vai to valdība neļāva vai vienkārši nebija iespējams saņemt medijiem tāda veida ziņas par ārzemēm. Tādēļ cilvēkiem likās, ka nekur nekas nenotiek. Dažbrīd pat likās, ka avīzes esot izdotas, lai zinātu kāds šodien datums.…
