Visi cilvēki ir saistīti ar ģimeni – nākt šajā pasaulē, izaugt, attīstīties, realizēties, atdot vai dalīties savā pieredzē un aiziet no šīs pasaules – bez ģimenes tas viss un vēl nenosauktais nemaz nav iespējams. Bieži šķiet, ka pašlaik Latvijas sabiedrībā ģimene, īpaši no valdošo aprindu puses, vispār netiek uzskatīta par vērtību. Daudziem vadošiem dabiniekiem, ierēdņiem nav dziļas izpratnes par ģimenes nozīmi demokrātiskas sabiedrības izveidē. Daudziem jēdziens „ģimene” vēl joprojām un pārāk bieži asociējas ar 19. gs. Pilsoniskās mazģimenes priekšstatiem: uzticīgi gādīgs tēvs, kas ģimeni reprezentē „uz āru”, mīloša māte, kas ģimeni satur emocionāli, un labi audzināti un paēdināti, paklausīgi bērni. Reālā dzīve ļoti atšķiras no šiem priekšstatiem, un ģimenes portrets atbilst pilnīgi citiem sociālpsiholoģiskiem nosacījumiem – mainījušies priekšstati par vīriešu un sieviešu dzimumlomu, izglītības un darba iespējām sievietēm, vienkāršojusies mājturība. No ģimenēm nākam visi, no turienes nāk arī visi uzvedības asociālie un antisociālie sākumi. Ģimenes attiecībās pakāpeniski, dažkārt nemanāmi vai krasi izzudis humanistiskais sākums. Iespēju uzticēties savai ģimenei, vairot pašam un cerēt uz citu rūpēm, palīdzību, atbalstu ir ļoti dabiski. Patlaban ģimenes pārāk bieži to nevar nodrošināt saviem locekļiem, īpaši cieš mazgadīgie bērni ar attīstības atkāpēm, vecie un slimie cilvēki. Nav tik svarīgi, kādā nozarē partneris strādā, kurš strādā, kurš „sargā” māju un kurš vairāk pelna. Ir svarīgi atbrīvoties no stereotipiem un brīvi veidot savu dzīvesbiedru savienību kā unikālu, vienīgo pasaulē, ar individuālu dzīves stilu un dzīvesveidu. Galvenais, lai pāris vismaz „iekšēji” būtu apmierināts, ja ne laimīgs, un mikrovidei jācenšas netraucēt tam tādam būt.
Sabiedrībā vēl joprojām ir izplatīti steriotipi par labvēlīgu, laimīgu ģimeni kā nekonfliktējošu vai bez konfliktu. Ģimenes vai partneru strīdos nevar būt zaudētāju un uzvarētāju. Pretrunas jārisina tā, lai ieguvēji būtu visi ģimenes locekļi, vai ģimene kā veselums. …
