Es – vēstījuma nozīme pozitīvas saskarsmes veidošanā
Kad mēs sarunājāmies ar kādu ir ļoti svarīgi dalīties ar savām jūtām. Tas ļauj otram iepazīt un saprast mūs. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs kādā veidā mēs darām zināmu par sevi otram. Par savām jūtām ir jāstāsta, nedrīkst krāt aizvainojumu, jo bieži citi nemaz neiedomājās, ka kādu kaut kas neapmierina vai aizvaino. Tāpēc par to ir jārunā, bet jārunā mierīgi, bez aizvainojumiem. Ir vienkārši jāstāsta par savām sajūtām, jādalās pārdomās. Runājot par jūtām vajadzētu runāt pirmajā personā. To sauc par Es - vēstījumu. Piemēram, ja tevi kaut kas neapmierina vai nepatīk , tad otram nevar teikt aizvainojoša frāzes kā „Tu atkal to neizdarīji’’, „Uz tevi nevar paļauties’’ utt.. Šāda veida izteicieni neveicina dialogu, tas ir kā uzbrukums otram cilvēkam. Tā sākas strīdi, kas reti nonāk pie konstruktīva slēdziena. Es – vēstījums ir domāts, lai sarunu biedrs sadzirdētu un saprastu mūs. Es – vētījumu nekad nevar izmantot kā manipulācijas līdzekli. Bieži mammas bērniem saka – „Es raudāšu, ja tu mani neklausīsi.’’ Tā viņas izmanto Es – vēstījumu, lai manipulētu ar saviem bērniem. Ir jāsaprot, ka Es – vēstījums ir līdzekis savu jūtu un domu paskaidrošanai, tas nav universāls paņēmiens kā panākt savu. Tas ir viens no veidiem kā veicināt dialogu par sasāpējušu jautājumu, kā arī darīt savas jūtas zināmas citiem.
Secinājumi
Gipenreiteres Jūlijas grāmata „Turpinām saprasties ar bērnu. Vai tā?’’ atklāj, ka ir daudz dažādu paņēmienu kā saprast bērnu, kā audzināt bērnu nenodarot tam pāri, kā izveidot pozitīvu kontaktu ar bērnu. Neviens nevar pateikt pareizo, īsto recepti bērna audzināšanai. Lai audzināšana būtu veiksmīga ir jābalstās uz veiksmīgu audzinātāju pieredzi. Viena nepareiza rīcība pret bērnu var atstāt pēdas uz visu mūžu, tāpēc ir svarīgi visus sasāpējušos jautājumus izrunāt mierīgā un pozitīvā gaisotnē.
…