Harijs Gulbis "Cīrulīši"

Nemitīgi pie mājas un pagalmā redzami dažādi padomnieciski priekšmeti- dažādi trauki, veļas mašīna, vecu avīžu kaudzes, dzelzs gulta un ļoti daudzas citas lietas. Tās visas kā viena raksturo aizgājušo laiku un lai arī nevajadzīgas, tāpat kā nolaistā māja, tās runā par atmiņām, par laiku, kas pagājis, bet bijis īpašs iemītniekiem, kuru dzīve saistījusies ar „Cīrulīšu” mājām.
Interesanti, ka lielākoties mūzikas atskaņošanai tiek izmantots patafons ar platēm, no tā skan labi zināmās Raimonda Paula dziesmas. Tās skan ar visiem pazīstamo čerkstošo skaņu un adatiņas čīkstošo noslīdēšanu. Tāpat izrādē nozīmīga aktieru ūjināša, atdarinot cīruļa dziesmas skaņu. Savā veidā šī ūjināšana rada iespaidu, ka izrādei ir gredzenveida kompozīcija. Proti, izrāde iesākas ar ūjināšanu „Cīrulīšu mājās”, lai visus sasauktu uz ģimenes mītni un noslēdzas ar ūjināšanu, kad visi ir kopā un tiecas viens otru atrast emocionāli.
Uzskatu, ka daudz no izrādes noskaņas deva tieši izrādes skatuviskais iekārtojums, scenogrāfija. Ar pelēko, nolaisto mājas fasādi, kas it kā kontrastēja ar Zelmas bērnu atmiņām un pašas Zelmas nevēlēšanos mājas pamest, precīzi tika rādītas tās sajūtas, kad nākas šķirties no kaut kā ļoti tuva, kaut arī ir zināms, ka savādāk nav iespējams. Tas rādīja, ka laiks ir pagājis un sev daudz ko paņēmis līdz un ne jau lietās, bet atmiņās paliek tas, kas mums kādreiz bijis dārgs.
…