Henrika Ibsena darba "Pērs Gints" analīze

8. Manuprāt, Pēra ētiskais sabrukums notiek brīdī, kad viņs satiek Pogu lējēju. Pogu lējējs bija tas, kas pateica viņam acīs par to, ka visu savu mūžu viņs nebija viņš pats, ka viņs pazaudēja savu identitāti, savu personību un savu “ego”. Šo vārdu dēļ, Pēram sabruka iekšēja pasaule. Viņš sāka pārdomāt visu sava dzīvi, analizēt savas rīcības. Viņš sākumā negribēja tam piekrist, gribēja ar liecinieku palīdzību pierādīt to, ka bija brīžī, kad viņš bija viņš pats. Taču, satiekot dažus tēlus, sarūgtinājās, kamēr nenonāca pie Solveigas, kura viņam palīdzēja atminēt šo mīklu.
5. Pēram Gintam kā jau katram tēlam bija gan gaišās, gan tumšās īpašības.
Gaišās īpašības bija sekojošas: viņš bija dedzības pilns, nekad nesēdēja uz vietas, vienmēr bija gatavs iepazīt pasauli un sevi, tātad bija ziņkārīgs labā nozīmē. Viņš stipri mīlēja savu mammu un cienīja to, tātad dažreiz bija arī labsirdīgs. Viņš iemīlējās Solveigā un bija ar viņu kādu laiku, tātad varēja būt arī mīlošs.
Savukārt no tumšajām īpašībām, varu minēt sekojošas: viņam nerūpēja līdzcilvēki, stipri nepievērsa tiem savu uzmanību- tātad bija vienaldzīgs pret citu problēmām. Viņš visu savu mūžu darīja pārsvarā labu darīja tikai sev- tātad bija egoists. Viņš nevienam neteica taisnību par sevi, vienmēr stāstīja savu izdomāto- tātad bija melis.
…