Ekonomikas teorija kā zinātne radās salīdzinoši nesen, taču ievirzi ekonomikas teorijas būtībā, lai tā būtu šādā formā, kāda tā ir mūsdienās, radīja jau pirms mūsu ēras tādas izcilas personības kā Aristotelis, Ksenofons. Ap mūsu ēras 16.gs. ekonomikas teorija strauji sāka attīstīties. Radās Merkantīlistu un Fiziokrātu zinātniskās skolās. Šajā laikā arīdzan radās termins ‘’politiskā ekonomija’’, kas līdz 19.gs. beigām tika nomainīts uz ‘’ekonomikas teorija’’.1
Ekonomikas priekšmetam nav vienas konkrētas definīcijas, jo katra ekonomista izpratnē tā nedaudz atšķiras, to subjektīvi pareizo uzskatu dēļ. Tomēr pamatdoma šīm teorijām ir viena – kādā veidā sabiedrība nodrošina efektīvu ierobežoto resursu izmantošanu, lai maksimāli apmierinātu iedzīvotāju vajadzības. Ekonomikas teorijas centrā ir cilvēka rīcība, cēloņsakarības viņu saimnieciskajā darbībā. Ekonomikas likumi un nosacījumi tiek izzināti divos līmeņos: makroekonomikā un mikroekonomikā. Mikroekonomika pēta individuālas saimnieciskas vienības rīcību, savukārt makroekonomika – cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī. Šie līmeņi ir vienlaicīgi nošķirti, tai pašā laikā saistīti, jo tie ietver kopējus jautājumus, kā bezdarbs, nauda, ārējā tirdzniecība u.c.2