13. nodaļā noskaidrojām, ka vadīšana ir process, kad viena persona iedarbina cilvēku grupu, lai īstenotu organizācijas mērķus. Uzzinājām par vadītāja rīcībā esošajiem ietekmēšanas līdzekļiem un metodēm. Taču nenoskaidroti palika svarīgi jautājumi: kā jāuzvedas vadītājam, lai iedarbinātu šo cilvēku grupu, kas jādara, lai vadītājs k|ūtu par īstu līderi? Atbildes uz šiem jautājumiem saistītas ar vadīšanas stilu.
Vadīšanas stils ir tipisku un samērā stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai īstenotu organizācijas mērķus.
Vispārēji ar jēdzienu «'vadīšanas stils» saprot vadīšanas formu un metožu kopumu konkrētā uzņēmumā vai kolektīvā. Tas ietver tādus vadīšanas raksturojošus elementus kā pieņemtie saimnieciskās un sociālās attīstības plānošas paņēmieni, organizācijas struktūra, sociāli psiholoģiskā gaisotne, personāla vadīšanas politika, apmaksas un darba stimulēšanas sistēma, darba un ražošanas organizācija un kultūra un pat apkārtnes arhitektoniski estētiskais veidols, telpu interjers u.tml. Šādā nozīmē var runāt, piemēram, par uzņēmuma «Lido» vai RIMI stilu. Dažkārt, lai apzīmētu šo plašāko darba stila jēdzienu, lieto terminu «organizācijas kultūra».
Daudz šaurākā nozīmē ar vadīšanas stilu saprot vadītāja darba paņēmienu sistēmu, ko tas izmanto darbā ar cilvēkiem un informāciju. Vadītāja vadīšanas stils izpaužas arī viņa runas manierē, prasmē uzklausīt padotos, mākā sagatavot, pieņemt un īstenot lēmumus.
Konkrēta vadītāja stils veidojas dažādu faktoru ietekmē. Te pirmām kārtām jāmin apkārtējās vides ietekme uz vadīšanas stilu, jo ekonomiski attīstītā valstī ar stabilu naudas un nodokļu politiku, augsti attīstītu ražošanu vadīšanas stils būs savādāks nekā valstī, kas tirgus ekonomikā sper pirmos so|us. Šo faktoru konkrēts vadītājs ietekmēt vai izmainīt nevar — tas nav viņa spēkos.
Vadīšanas stilu ietekmē arī katra vadītāja individuālās īpašības: fizioloģiskie parametri (nervu sistēmas darbības īpatnības, vielmaiņa u.tml.); izglītība; pieredze; intereses; darbības mērķi u.tml.
Vadīšanas stilu efektivitātes jautājumi ir ļoti sarežģīti, uz kuriem atbildēt ir grūti. Tāpēc nav nejauša teorētiķu un speciālistu lielā interese par vadīšanas stilu problēmām. Viņi mēģina izpētīt un pareģot, kādi vadīšanas stili ir efektīvāki un kāpēc? Lai noteiktu noteicošos efektīvas vadīšanas faktorus, zinātnieki piedāvā trīs pieejas:
• atkarībā no vadītāja personīgām īpašībām;
• atkarībā no vadītāja uzvedības;
• atkarībā no situācijas.
Savukārt kairai pieejai ii dažādi modeļi un dažādas metodes. Aplūkosim tos sīkāk ņcmol vērā galīgo siudēšanas mērķi: iemācīties izvēlēties efektīvu vadīšanas sulu atbil-stoSi organizācijas īpatnībām.
Lai noteiktu, no kā ir atkarīga vadītāja ietekme, tiek pētīts, kādam jābūt vadītājam. Šo pētījumu pamala ir vadītāja .sociāli psiholoģiskās īpašības. Ideja ir šāda: jāizdala īpašības, kas piemīt labiem vadītājiem («lieliem cilvēkiem»), un nākotnē jāizvēlas vadītāji, kuriem piemīt šīs īpašības. Nav nejaušība, ka šo pieeju sauc par «lielo cilvēku teoriju».
Par izpētes objektu vadīšana kļuva 20. gadsimia sākumā, bet tikai laikā no 1930. līdz 195(1. gadam vadīšanu pētīja plaši un sistemātiski. Par šo pētījumu mērķi kļuva labāko vadītāju personības raksturojuma noskaidrošana. Taču neskatoties uz simtiem izdarītu pētījumu, zinātnieki nevarēja vienoties par ideāla vadītāja īpašību kompleksu.…
