Intervējamā atteicās nosaukt savu vārdu un uzvārdu.
Kur un kā jūs sagaidījāt 2. Pasaules kara beigas?
Kara sākumā biju apmēram 10 gadus veca un pastāvīgi dzīvoju laukos pie vecvecākiem, kur ar brāli palīdzējām kādā saimniecībā, kas atradās blakus. Gāju ganos un palīdzēju saimniecībā. Saimniecības nosaukumu neatceros. Bijām nabadzīgi, tāpēc saņēmām valsts atbalstu, īpaši jau vasaras periodā, jo tad valsts maksāja, lai nabadzīgo vecāku bērni varētu pelnīt naudiņu un mēs vasarās dzīvojām laukos un palīdzējām darīt mazus darbiņus. Bija ļoti grūti ar naudu. Kādā vēlā pēcpusdienā pēc mums ieradās mamma, kas bija, kā mūsdienās jaunieši braukā ar stopiem, atbraukusi līdz tagadējai Aizkrauklei un no tās ar kājām līdz mums nākusi ap 25 km, lai mūs aizvestu atpakaļ uz Rīgu, jo viņai bija ļoti lielas bailes, ka mūs varētu izšķirt. Mamma gribēja, lai ģimene turētos kopā un, lai mēs netiktu izšķirti un ģimene būtu kopā. Kad man bija 13 gadi karš jau gāja uz beigām. Es, brālis un mamma dzīvojām Barona ielā, vecā mājā, netālu no Stacijas. Tēvs mūs pameta īsi pēc brāļa dzimšanas, kad man bija 4 gadi.…