Reliģija, politika, sadzīves normas islāmā ir cieši saistītas, ka nav nošķiramas viena no otras. Rietumu kultūrā ir izvēle, taču tas nav iespējams islāma ticībā, nav neticīgo, atkritēju arī nav, ja tādi ir, tos izsūta no valsts. Amerikāņi, viņuprāt, nepazīst dievu un ir grēcīgākie, islāmā ir grēks nogalināt ticīgo.
Islāma izcelšanās
Islāms nozīmē sevis nodošana dievam, radās mūsu ēras 6.,7. gs. m.ē. Arābijas pussalā, tajā laikā to apdzīvoja klejotāji lopkopji – beduīni, attīstības līmenis bija zems, viņi pazina vairāk nekā 300 dažādu dievu, bet par visvarenāko atzina Allāhu, Meka kļuva par reliģisko centru, galvenā svētnīca bija melnais akmens, ko it kā dievi bija sūtījuši no debesīm, tam tika piedēvētas brīnumainas īpašības, arābi arī pazina jūdaismu un kristietību. No Mekas nāca reliģijas pamatlicējs Muhameds. Allāhs i nevis viens no dieviem, bet gan vienīgais un Muhamedam pēc visaugstā gribas jākļūst par pravieti. Sākotnēji daudzi protestēja pret šo reliģiju, Muhameds bija spiests atstāt Meku un doties uz Medīnu – praviešu pilsētu, lai tur attīstītu jaunos uzskatus, pulcētu ap sevi atbalstītājus. Hidžra - 622. gadā šis pārceļojums ieguva lielu nozīmi, ka tas kļuva par atskaites punktu laika skaitīšanai islāmā. Meka ir svētceļnieku mērķis, viņš padarīja Kaabu par islāma galveno templi, kas tāds ir vēl tagad. Islāmā ienāca ļoti daudz lietu no jūdaisma, nedaudz arī no kristietības.…
