J. Mišima "Zelta templis"

Grāmatas galvenais varonis ir budista mūka dēls, kuram ir runas traucējums – viņam nepadevās pašas pirmās vārda skaņas, kas izraisīja stostīšanos. Pats zēns jau grāmatas sākumā bilst, ka „stostīšanās kļuva par nepārvaramu šķērsli starp mani un ārpasauli”. Visā kopumā grāmatas galvenais varonis tika attēlots kā vardarbīgs un ļauns, vismaz manā skatījumā. Es neteiktu, ka man grāmata nepatika, ir interesanti lasīt dažādas grāmatas, taču viena grāmatas vieta man patiešām izraisīja pretīgumu, respektīvi, tur, kur bija aprakstīts, kā viņš sita pa sievietes vēderu, kaut arī prostitūtas, bet dzīva cilvēka: sievietes vēderu, un izjuta patīkamas sajūtas, pats to aprakstīdams kā baudu… Interesanti šķiet bija vērot/lasīt, kā runas traucējums ietekmēja viņa pasaules uztveri, attieksmi pret sabiedrību un sevi. Protams, ka tāda cilvēka domas un izjūtas, redzējums ir pavisam savādākas, kā cilvēkam, kuram šādu traucējumu nav, taču, domāju, ka šāda cilvēka, kuram ir kaut kāds runas defekts, attieksmes lielā mērā ir atkarīgas no apkārtējo cilvēku attieksmes un izpratnes. Iespējams, ka runas traucējumi nebija vienīgais, kas iespaidoja viņa uztveri, attieksmes un domas, taču viņš pats skaidro, ka pirmās skaņas, kuras viņam nepadevās, bija „kā atslēga pie durvīm” – durvīm starp viņa iekšējo un ārpasauli.…