Jāņa Jaunsudrabiņa romāna "Aija" analīze

Viņa gaida, kad Jānis atgriezīsies no Pakalnu kalniem, bet viņš neatgriežas. Ieva atraksta Jānim vēstuli un aicina viņu braukt atpakaļ. Nojauzdama, ka kaut kas slikts ir noticis, Ieva aizbrauc uz baznīcu un, dzirdēdama kā Jānis ar Aiju tiek uzsaukti, noģībst. Nespēdama panest dzīves smagumu, Ieva Jāņa kāzu naktī noslīcinās. Ievas pēdējā vēlēšanās bija, lai Jānis atnāk uz viņas bērēm.
Ievas izteiktākā rakstura īpašība bija čaklums. Šajā ziņā viņa bija pilnīgs pretstats Aijai. Katra vietiņa, katrs stūrītis, kam Ieva pieskārās, spīdēja un laistījās. Radu mājās viņa bija ļoti iecienīta. Gan saimniekiem patika darbs, ko viņa darīja, gan arī pārējie mājinieki viņu cienīja par to, ka viņa nekad neatteica, kad vajadzēja izpalīdzēt. Viņa ne bija ne rupja, ne nepieklājīga, ne vulgāra. Katrs, kas viņu tuvāk iepazina, agrāk vai vēlāk viņu iemīļoja un ar viņu iedraudzējās. Ieva bija pieradusi kopš bērnības būt viena, un viņu laimīgu tāpēc padarīja nevis bagātība, bet mīlestība. Viņai likās, ka viņa beidzot ir atradusi sev kādu, ar ko dalīties visās sajūtās, jo tieši tas viņai dzīvē bija svarīgākais. Ieva, pat kad bija priecīga, spēja priecāties klusi. Viņa bija vienkārša, maiga un pieticīga. Ieva romānā simbolizē darbu un čaklumu. Viņas mīlestība ir tīra un šķīsta. Ieva ir kā pretstats Aijai. Pēc Ievas raksturojuma, katrs lasītājs var iedomāties, cik tīra būtu Ievas māja, pat ja viņa dzīvotu nabadzībā. Atšķirībā no Aijas, Ieva nemeklēja materiālistisku labumu, viņai bija svarīga tikai mīlestība. Patiesībā, Ieva ir kā spogulis, kā atbalss Jānim. Kāda bija Jāņa mīlestība pret Aiju, tāda bija Ievas mīlestība pret Jāni.
…