Jaunā Eiropas Komisija; Eiropas Savienības paplašināšanās vai sarukšana; likumdošanas process

3. ES likumdošanas process, parastā likumdošanas procedūra
Kā nozīmīgāko pamatdokumentu, kas cita starpā nosaka ES institūciju kompetenci un tiesības izdot tiesību aktus noteiktās jomās, var minēt 1957.gadā Romā noslēgto Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.
Saskaņā ar minēto līgumu, Eiropas Kopienas institūcijas pieņem tiesību aktus tikai:
1. Saskaņā ar šā Līguma piešķirtajām pilnvarām un izvirzītajiem mērķiem;
2. Tādā gadījumā, ja dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt paredzētās darbības mērķus un tos var vieglāk sasniegt Kopienas līmenī (subsidiaritātes princips).
Līgums norāda Eiropas Kopienas kompetences jomas, kurās tai ir tiesības pieņemt tiesību aktus. Blakus muitas lietu, lauksaimniecības, konkurences, patērētāju tiesību aizsardzības, valsts atbalsta un nodokļu nozarēm, Līgums paredz ES institūcijām tiesības iepriekš minētā subsidiaritātes principa robežās veikt pasākumus arī sabiedrības veselības, izglītības, kultūras u.c. jomās. Līgums nosaka tikai vispārīgas politiku vadlīnijas un detalizētāks regulējums ir noteikts t.s. ES sekundārajos (atvasinātajos) tiesību aktos-regulās, direktīvās un lēmumos.
Saskaņā ar augstāk minēto, Eiropas Kopienu likumdošana iedalās primārajā un sekundārajā likumdošanā:
• Primārā likumdošana /primary legislation/ sastāv no dibināšanas līgumiem, līgumiem, kas papildina šos līgumus, un dokumentiem, kas attiecas uz jaunu dalībvalstu uzņemšanu;
• Sekundārā likumdošana /secondary legislation/ ir Eiropas Savienības institūciju izdoti oficiāli dokumenti:
regulas /regulations/ izdod Padome vai Padome kopā ar Eiropas Parlamentu, Komisija, kā arī Eiropas Centrālā banka. Regulas ir vispārpiemērojamas, uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. …