21. gs. bērnus neapmierina tukši, sekli pieaugušo izteicieni , kā piemēram: „Jo es tā teicu!” – nepieciešami konkrēti paskaidrojumi, turklāt vislabāk bērns spēs reaģēt, ja viņam pievērsīsies kā pieaugušam cilvēkam. Atvērtība, godīgums, uzticība un patiesums ir tās lietas, ko sagaidām no saviem bērniem, tomēr jāatcerās, ka tieši mēs, pieaugušie, rādām piemēru audzinot savus bērnu, tādēļ jāsāk pašiem ar sevi! Ja pieaugušie vēlas atrast kopīgu valodu ar saviem bērniem, tad svarīgi ir veltīt tiem savu uzmanību, uzzināt par bērna nolūkiem un cienīt bērna tiesība, atklātāk izradīt savu mīlestību pret bērnu. Iemācīsim saviem bērniem mācīties no savām kļūdām tos nesodot. Bērnam jāsniedz iespēja labot savas kļūdas, tādējādi mēs radīsim apstākļus, kas ļaus bērnam noticēt savām spējām.
Mēs, vecāki, palīdzam savam bērnam attīstīties, veidot saskarsmes spējas. Tomēr svarīgi atcerēties, ka nav vērts mēģināt pārveidot bērna raksturu. Tiklīdz to centīsimies darīt – sāksies pretestība no bērna puses. Mums nav jāaudzina savi bērni, mums jāiemācās ar tiem sadarboties, jo šādas sadarbības rezultāti spēj darīt brīnumus. Ja ir kas tāds, ko vēlamies saviem bērniem pateikt, mums tas jādara bez viegli, bez saspringuma un ar prieku, jo tikai tad mūsu vārdi tiks ņemti vērā.
Mūsdienu bērns, tā ir neatkarīga personība, kura jau agrā vecumā ir spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumus. Jauno laiku bērni pieaug ievērojami agrāk kā bērni 10 – 20 gadus atpakaļ. Vairums vecāku gan atsakās šo faktu pieņemt, tomēr laikam ritot, atšķirība starp iepriekšējo paaudžu un mūsdienu bērniem, kļūst arvien ievērojamāka. Mūsdienu bērni būs spējīgi radīt sabiedrību, kas ir spējīga novērtēt personīgo brīvību. Un, ja jau bērni ir mūsu pašu atspulgs, darīsim tā, lai mums būtu patīkami šo atspulgu vērot.
…
