Rasmai bija 16 gadu un viņa bija ļoti skaista. Kādu dienu viņa ganīja aitas, kad pie viņas pienāca ogļu dedzinātājs. Vēlāk viņa atstāja aitas un devās uz mežu, lai redzētu ogļu dedzinātāju un viņa dēlu cērtam celmus. Viņa dēls tai licies „bāls, gandrīz balts, drūmu pieri, gariem, melniem, vecmodīgi apcirptiem matiem.” Vakarā, sadzinusi aitas, viņa skrēja mazgāt kājas dīķī, jo zināja, ka abi celmu lauzēji dosies gar turieni mājup. Viņi arī pagāja garām, tikai „jaunā mati vairs tik nejēdzīgi neizlikās. Un arī piere gaišāka. Viņš arī nebija tik bāls kā pirmīt. Un acis viņam bija kā vistumšākā pusnakts.” Nākamajā vakarā viņa atkal satika ogļu dedzinātāju, taču šoreiz bez dēla. Viņš teicis, ka abiem uzvārdā Valgs, bet dēlu sauc Spodris.
3.dienā viņa skrēja uz purvu, Valgs bija viens. Dēla atkal nav, eksāmenam mācoties. Tēvs stāsta par Spodra vārda izcelsmi, ka tas radies, kad abiem ar viņa māti piederējusi maza būda, kuru centušies padarīt mājīgu un cik nu iespējams gaišu un skaistu, bet māte nomirusi, kad Spodrim bijuši 2 gadi. „Tā mēs nosaucām viņu par Spodri. Bet dzīve mums melna, un arī Spodris ir apkvēpis.”
Spodris vakarā spēlēja vijoli, Rasma o dzirdot, sāka dziedāt.
Spodris uz līdumu vairs nenāca, arī vecais tikai reizēm.
Abu saruna, Spodris stāsta par vijoli un tās stīgām.
Rasmai atgriežoties, klēts durvis bija aizslēgtas, māte kaut kur izgājusi.
Otrie vasaras svētki. Valgs iedeva dēla rakstītu zīmīti, kur viss vajadzīgais no pilsētas jāatved. Rasma tai vēl kaut ko pierakstīja klāt (tās bija Spodra vijolei domātās stīgas, kuras saplīsa tai vakarā, kad viņš spēlēja vijoli un Rasma dziedāja, viņš skrējis viņai pakaļ, taču viņa bijusi par to ātrāka; stīgas saplīsušas).
Rasma pieķēra Jāni, novērojot kapsētu.…