Fausts? Kas viņš bija - savtīgs egoists vai vienkārši sapņains romantiķis? Tieši šo jautājumu tirdīts, izvēlējos analizēt Johana Volfganga Gētes lugu „Fausts”. Luga piesaista ar savu, patiesībā arī mūsdienās aktuālo, tēmu un tās pasniegšanas veidu, kā arī ar Fausta iekšējo cīņu, kas visā lugas gaitā paliek arvien spraigāka un sarežģītāka starp šķietami labo un ļauno. Atzīstoties jāsaka, ka man pašam vistuvākais un visvaldzinošākais šķita Mefistofeļa tēls, kas piesaistīja ar savu vispārējo inteliģenci, kontroli un varu pār cilvēkiem un situācijām, kurās nekad nezaudēja galvu, bet vienmēr atrada izeju, iespēju, kā glābt savu, tik dārgo, velna ādu. Lugas tēma, kā jau teicu, aktuāla arī mūsdienās, pat neskatoties uz to, ka kopš daiļdarba uzrakstīšanas aizritējuši divi gadu simteņi, tā tomēr ir palikusi aktuāla un turpina noslogot nevienu vien cilvēcisku būtni ar jautājumu, kas ir tas, kas liek mums dzīslās asinīm ritēt, kāpēc mēs vispār dzīvojam, kas pie tā vainojams, vai kam jāpasakās. Mūsdienās šos dziņus varētu traktēt kā zinātni, piemēram, astronomija taču pēta, kā un kāpēc ir veidojusies pasaule, kas to ir ietekmējis. Patiesībā es pat atļautos visus zinātniekus un entuziastus, kuri seko iepriekš minēto gaitām, vai vienkārši cilvēkus, kuri ar kaut ko aizraujas un cenšas atrast atbildes uz jautājumiem, kas neliek miera, saukt par „Fausta kulta” locekļiem, jo, manuprāt, atšķirība starp Faustu un šiem cilvēkiem ir gaužām niecīga, ja nu vienīgi laika un telpas, bet citādi atšķirību praktiski nav, ir tikai kopīgās pazīmes, un kā galveno var minēt to, ka viņi visi meklē atbildes uz „sarežģītiem” jautājumiem, kuriem laikam nekad nebūs gala, jo katra atbilde nes duci jaunu jautājumu. …
