Pēdējā laikā aizvien lielāka interese rodas par karatē. Lielākā daļa cilvēku par to kaut ko zina tikai no videofilmām, tādā veidā iegūstot nepareizu priekšstatu. Brutalitātei nav nekā kopēja ar karatē. Karatē ir tikai viena no pilnveidošanās sistēmām. Protams, ka nepacietīgākajiem izdodas pakāpties mazlietiņ, ir redzot, ka šajā sportā un dzīves veidā ir nepieciešams regulārs ikdienas darbs, pietrūkst izturības sasniegt rezultātu. Dabīgi, gadās arī tādi, kuri izvirza mērķi sasniegt melno jostu, bet josta nav kobra, tā nedanco!
Karatē – tā ir māksla visai dzīvei. Tas ir dzīves veids, ja jūs to pieņemat, tad būs arī rezultāts. Tas darbs ir pielīdzināms spoguļa slīpēšanai, jo vairāk jūs to slīpējat, jo vairāk ir vēlēšanās to spodrināt un slīpēt. Tā tas ir arī ar karatē: jo augstāks līmenis, jo lielāka vēlēšanās iet vēl tālāk. Ir tikai ceļš – do. Ar katru dienu mēs spodrinām savu ķermeni un garu.
1.5. 1. Okinava un Japāna
1935.gadā grupa cīņas meistaru sapulcējās niecīgajā Klusā okeāna saliņā Okinavā , lai vienotos par nosaukumu savai cīņas mākslai. Viņi izvēlējās nosaukumu “kara – tē “, kas nozīmē “tukša roka “. Japānas salās, pavisam nedaudz uz ziemeļiem no Okinavas, citi cīnītāji šim nosaukumam pievienoja “ do “, un radās “karatē – do “, kas nozīmē “tukšās rokas ceļš.” “Karatē, tāds, kādu mēs to šobrīd pazīstam, izveidojās 17.gs. Okinavā. Tolaik mazajā saliņā valdīja japāņi, un Okinavas valdnieks atradās japāņu gūstā. Lai novērstu sacelšanos, japāņi visiem okinaviešiem aizliedza nēsāt ieročus. Tādēļ Okinavas iedzīvotāji sāka slepeni apgūt neapbruņotas cīņas paņēmienus, kas vēlāk kļuva par karatē.”[ 7; 1]Lai gan nosaukums ir visai jauns, karatē māksla nenoliedzami ir sena .…